Izlaidums Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā

Izlaidums Jāņmuižas Lauksaimniecības skolāJūnijs. Atkal vēl viens izlaidumu laiks. Skaisti saposti jaunieši. Ziedi, jauki vārdi, smaidi, smiekli un fotografēšanās piemiņai. Man priekšā viena tāda izlaiduma fotogrāfija. No pagājušā gadu simteņa. Nedaudz vecāka par 20 gadiem. Jūs, 25 skaistas dāmas sniegbaltās kleitās. Pa labi, pa kreisi un aiz muguras. Tikai priekšā fotogrāfs, jauno dāmu radinieki, draugi un pielūdzēji, kā arī citi fotografēties gribētāji.

Fotogrāfijā krāsas zaudējušas spilgtumu vai nu aiz vecuma, vai arī toreiz krāsu foto tehnoloģijas pieklibojušas. Tāpat arī ar atmiņām no “tiem” laikiem. Trīs gadu garajā kopējā bildē kaut kas ir nedaudz pabalojis, kaut kur uzmeties gaišāks, mazcaurskatāms plankums. Bet ir arī īpaši košas vietas, kuras atmiņā nāk biežāk par citām.

Reizēm esmu iedomājies par to, vai skolās klašu audzinātāji, mainoties “audzināmajām” klasēm, spēj būt tikpat iejūtīgi, saprotoši, izprotoši, pretimnākoši ar katru no klasēm? Vai arī iestājas sava veida rutīna un tas viss paliek vienkārši darbs par kuru maksā. Bez emocijām. Tikai audzināmie nāk, aiziet un atkal atnāk jauni.




Strādāju arodskolā. Mācīju konkrētu profesiju. Apmācāmie atnāca, svīda un pūlējās, ieguva kvalifikāciju un aizgāja. Nāca atkal citi. Dažādi. Tomēr to dažu mēnešu laikā neveidojās ciešāks kontakts. Kad liekas, nu varu uzelpot un apmācāmais vairs nav tik cieši jāuzrauga – viss. Kvalifikācijas eksāmens un nākošajā dienā atkal klāt nākošie iesācēji.

Vēlējos kaut ko pamainīt šajā rutīnā. Uzprasījos skolas vadībai. Tā sākumā bija nedaudz izbrīnīta, bet piekrita uz dīvainu kompromisu. Kļuvu par otro audzinātāju pirmā kursa meiteņu grupai. Pirmā bija apmācības meistare ar šerpu raksturu. Vairs neatceros, kur tieši notika pirmā tikšanās uzreiz ar tik daudzām dāmām, bet turpmākās pāris nedēļas pavadījām kopā svaigā gaisā – rudens talkās kartupeļu laukos.

Pirmās sarunas, iepazīšanās caur darbu, attieksmi pret to un citiem. Kad grūti, vai kaut kas dikti nepatīk, ne vienmēr izdodas novaldīt emocijas. Kas domās, tas uz mēles. Kas uz mēles, tas tiek “šauts laukā”. Tiek ne tikai grupas biedrenēm, bet arī pieaugušajiem. Saka, ka šādas talkas ir vislabākā savstarpējā iepazīšanās. Un kur nu vēl pats nokļūšanas process līdz kartupeļu laukam rītos un atpakaļ vakaros. Ar KAMAZ. Kravas kastē. Gandrīz 20 km vienā virzienā.

Pēc dažiem mēnešiem “pirmā” audzinātāja aizgāja. Paliku viens ar (pret?) vairāk kā trīsdesmit jaunkundzēm. Tā tik bija skola man! Ātri sapratu, ka uz emocijām (no viņu puses) nekādā ziņā nedrīkst atbildēt ar emocijām. Ja arī “iekšā” viss bija par mata tiesu no eksplozijas, tam bija jāpaliek iekšā. Tāpat nonāc pie atziņas, ka šajā gadījumā arī nedarbojās princips – “tas tā ir tāpēc, ka to saka skolotājs”. Reizēm to nācās pierādīt stundām ilgās, bet interesantās diskusijās. Iedarbojās. Vismaz man tā likās, jo par pacietīgi izdiskutētām tēmām turpmākajos gados abām pusēm bija skaidrs viedoklis. Ne jau vienmēr tika panākta uzvara, bet kompromisa risinājums noteikti. Varētu teikt, ka iemācījāmies sadzīvot kopīgam mērķim – izlaidumam.

Līdz izlaidumam netika visas. Pa ceļam pagura. Vai arī zvēlējās citus mērķus. Piedzīvoju arī to, ka, ja labi grib, tad daudz ko var. Ka var apvienot saimniekošanu mājās, dēla audzināšanu ar sekmīgām mācībām. Ja dažai tuvojoties mēneša beigām, kad lēma par stipendijas piešķiršanu, bija grūti tikt pie sekmīgām atzīmēm katru dienu sēžot stundās, tad jaunā māmiņa visus “robus” katru mēnesi nokārtoja nedēļas laikā un atkal devās uz laukiem. Sava veida tālmācības eksperiments, bet sekmīgs. Dēls mātei nesa rozi gandrīz sava auguma garumā.

Viss jau nebija tik ideāli, kā te var lasīt. Ja savstarpēji iztikām bez asumiem, tas nenozīmēja, ka visas dāmas bija tiki tādas pūkainas. Nejauši gadījās dzirdēt sarunu ar noliktavas pārzini kopmītnēs. Kā viena “manējā nodeva” pārzinei ar “augstceltņu” vārdiem, ka man to dzirdot likās – ausis novītīs. Slēptie talanti?

Drošiem pieder pasaule. Notika kandidātu atlase braucienam praksē uz Zviedriju. Galvenais kritērijs – prasme sazināties angļu valodā. Ierosināju par vērtētāju uzaicināt neieinteresētu un objektīvu personu – angļu valodas skolotāju no citas skolas. Rezultāts bija šokējošs – uz Zviedriju aizbrauca “manējā”, bet ar visai zemām atzīmēm angļu valodā. Kā tā? Kā teica – komisija, viņa bijusi vienīgā, kura nebaidījās un nekautrējās vērt vaļā muti un runāt angliski, lai arī nepareizi. Zviedrijā bija jāsazinās, bet neviens tur neprasīja atzīmju grāmatiņu.

Vēl viņas bija lielas rokdarbnieces. Tur, protams, nopelns mammām, bet nevar neieminēt latviešu valodas skolotāju, kura jaunkundzēm latviešu literatūras stundās ļāva … adīt vai tamborēt. Kā skolotāja teica, lai klausītos viņas stāstīto, vajadzīgas vien ausis un prāts, bet rokas ir brīvas. Kaut vairāk būtu tādu saprotošu un loģiski domājošu skolotāju!

Ar atmiņām ir tāpat kā ar dziju, ko vajag satīt kamolā. Paņem pavediena galu, tin, tin … un tad tas notrūkst. Rocies līdz sameklē to no jauna. Tik kas to zina, vai tas ir iepriekšējā pavediena turpinājums, vai arī jauna sākums.

Bet nu atpakaļ pie sākuma bildes. Domāju, ka man ir bijusi vienreizēja iespēja trīs gadu laikā izlasīt (redzēt, izdzīvot) divdesmit piecas Hansa Kristiana Andersena pasakas par neglīto pīlēnu, jo te vairs nav pīlēnu, tikai balti gulbji vien. Izlaidumu laiks.

Neilgi pēc šo atmiņu publicēšanas uzzināju, ka 2016.gada 2.jūlijā plkst. 18.00 Jāņmuižā tiek organizēts bijušo audzēkņu un darbinieku salidojums. 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...