Skolēnu Dziesmusvētku sētas puse

Skolu jaunatnes dziesmu svētkus man bija iespēja redzēt pavisam no citas puses – vairākas diennaktis esot viņu apmešanās vietā kādā no Rīgas vidusskolām.

Bērni ieradās apkrāvušies ar mantām un tērpiem, lai skolā pavadītu vairākas dienas. Saprotams, ka gatavošanās tik ilgai prombūtnei bija sava veida stress gan pašam bērnam, gan arī vecākiem. Ne jau katrā ģimenē ir mājās viss tas, kas būtu vispiemērotākais dzīvošanai un gulēšanai speciāli atbrīvotās mācību klašu telpās. Dažas meitenes stiepa DORMEO matraču ruļļus, kuri bija viņu pašu augumā un grūti saskatīt ieejas durvis un kāpnes uz augšējiem stāviem. Citam līdzi ņemamās lietas sakrautas daudzās mazās somās un maisiņos ērtākai nešanai. Tikai bērns to visu no autobusa uz skolu grib atnest vienā “piegājienā” un nu nāk kā ziemassvētku eglīte – apkāries ar pauniņām, nu kurām daļa spītīgi grib palikt uz celiņa.  Savukārt kādam citam puisēnam savu somu atdevis sportu cienošs tēvs. Soma liela, piekrauta pilna, bet … siksna palikusi ieregulēta pēc tēva “izmēriem” – par garu. Puisēns paceļ somu aiz siksnas, bet rociņas jāizstiepj pāri galvai un arī tad soma no zemes atraujas vien  pa dažiem centimetriem. Pasper dažus soļus, rociņa nogurst un soma jānolaiž uz zemes. T^ā ceļš no autobusa līdz skolai tiek pievarēts pa mazam gabaliņam vien.

Meitenēm viss līdzi ņemamais sapakots smukās, lielās ceļojuma somās uz ritenīšiem. Ērti, lai nokļūtu no autobusa līdz ieejai skolā. Bet tur – kāpnes līdz durvīm. Un vēl dzīvojamās telpas otrajā un trešajā stāvā. Somu ritenīši nelīdz. Nākas vien somas stīvēt pa pakāpieniem augšup kā vien var. Vai nu pašām pa divām, vai arī vecāko klašu meitenēm  (ne visām) palīdz vecāko klašu puiši.

Kad iekārtošanās telpās pabeigta, sākas skolas iepazīšana. Mazākajiem bērniem interesē viss, kas atšķirīgs no viņu skolas – to apgūst grupiņās pa 3 – 5 kopā. Lielākajiem jautājumi – kur ēdamzāle, dušas un sporta zāle. Pirmajā vakarā vēl ilgi pēc pusnakts dzirdami smiekli skolas stāvos – jaunie apstākļi dara savu – grūti iemigt. Nākošajās dienās viss notiek ātrāk  – no autobusa uz ēdamzāli vakariņās, tad duša un guļamvieta. Un skola klusa. Vienīgi gaiteņu galos tumšs – tur izslēguši gaismu un divvientulību meklē vecāko klašu pārīši.

Tagad, kad pārgājušas emocijas par skolēnu ģībšanu un citām nebūšanām, atceros paša redzēto skolas telpās. Vakaros bērni pēc dienas pasākumiem skolā ieradās vēlu. Tā kā skolās ikdienā dušas izmanto neliels skolēnu skaits pēc fizkultūras nodarbībām, tad dziesmu svētku dalībniekiem to bija par maz – mazgāšanās ( ieskaitot rindā stāvēšanu) izņēma vairākas stundas. Tā kā gulēt daļa bērnu tika vien ilgi pēc pusnakts. Bet rītos ap plkst. septiņiem viņi jau stāvēja rindā uz brokastīm. Cik nu tad paliek laika miegam?

Viena no dienām bija svētku nedēļas aukstākā diena, bet bērni no skolas devās prom uz visu dienu šortiņos, T-kreklos un nekādus siltākus apģērba gabalus arī līdzi neredzēju. Pats no pieredzes zinu, cik grūti ir ilgstoši būt miera stāvoklī, piemēram, dziedātājiem, kad ir auksti. Pat pieauguši vīrieši spēka gados ir krituši, kur nu vēl bērni … Bet uz tādiem “plikiem” bērniem skatoties, pat man pumpas sametās. Kur gan skatījās skolotāji un kolektīvu vadītāji?

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...