Pieķēzītais Kolkas rags

Augusta pirmajā dienā devos Kolkas raga virzienā. Saulaina, silta lēnvēja diena – kā radīta lai atrastos brīvā dabā, pie jūras. Tāpat kā iepriekšējās reizēs, auto novietoju nesen izveidotajā jaukajā stāvvietā Kolkas nomalē. Tad ar kājām devos cauri mežam līča virzienā.

Krastā pie ūdens bija vien pāris cilvēku. Arī ejot gar ūdens malu Kolkas raga virzienā nesastapu neviena cilvēka. Parasti tur daudz gājēju. Tik man pa priekšu, gandrīz pie pašiem purngaliem, pa krasta smiltīm skrēja vairāki putni.

Paejot nedaudz tālāk ieraudzīju divus jaunus cilvēkus. Vīrietis ar mobilo telefonu fotografēja sievieti peldkostīmā un kritušo koku un līča ūdeņu fona. Tad abi sabāza galvas kopā pār telefonu un aplūkoja fotosesijas rezultātus.

Vēl nedaudz tālāk ievēroju, ka viļņi pret krastu nes tādas kā melnas gļotas. Vai mazums jūrā visādu zāļu atlieku, kas tiek izmestas krastā.

Pārkāpu vairākām nokritušām priedēm un ieraudzīju … ka krasta smiltis, kritušie koki un ūdens dažu metru attālumā no krasta pārklājies ar kaut kādu tumšu, biezu un ļoooti smirdīgu masu. Uz šīs melnās kārtas nolaidās un atkal pacēlās spārnos putni. Tātad – nekas pielīpošs tas nebija.

Tāda melna, smirdīga josla stiepās diezgan tālu Kolkas raga virzienā. Neviena cilvēka, izņemot dažus, kuri atnāca pa mežu, nofotografēja redzamo postažu un atkal devās prom.

Arī tie cilvēki, kuri iznākuši krastā pie paša Kolkasraga, fotografējās, kā tur parasti pieņemts, nedaudz panācās uz Kolkas pusi … bet vairāk devās pretējā virzienā uz Lielo Jūru.

Žēl, ka tāda jauka pastaigu vieta gar līča krastu starp Kolku un Kolkas ragu nu ir zudusi uz ilgu laiku. Daba pati nez vai to tā visu attīrīs, bet cilvēki nospriedīs, ka dārgi. Ļoti ceru, ka kļūdos.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...