Tuvojās beigām pils dārza apskatei atvēlētais laiks. Negribēju būt tas uz kuru gaida pārējie, tādēļ steidzos uz automašīnu stāvlaukumu. Starp daudziem citiem sameklēju mūsu autobusu. Nospiedu durvju rokturi. Ciet. Esmu pirmais? Labi, pagaidīšu.

Apsēdos uz stāvvietas apmales netālu no autobusa. Karsti. Ar plaukstu uz vienu pusi nostūmu sviedrus no pieres un novilku sporta jaku. No rīta vēl bija dzestrs, tad to vajadzēja. Jaku noliku sev blakus uz apmales, tai virsū fotoaparātu. Jaunu. Paguvu nopirkt neilgi pirms šī brauciena uz dienvidiem. Sagribējās padzerties, bet pudeli ar dzeramo un naudas maku biju atstājis autobusā. Jāpaciešas.

Lai novērstu domas no slāpēm un karstuma, sāku vērot cilvēkus. Apkārt pārsvarā dzirdama krievu valoda. Bija arī citādi runājošie. No viņu teiktā nesapratu neko. Daļa vīriešu no piebraukušajiem autobusiem izkāpa tādi saguruši, samiegojušies. Vai nu vakarā ilgi svinējuši savu atvaļinājumu, vai arī nebija raduši pie agrām aktivitātēm tik siltā laikā. Tā viņi pārvietojās starp autobusiem, pa brīdim saraustot uz augšu treniņbikšu gumijas, kurām bija tieksme pa vēderu slīdēt uz leju.

Re, tur jau nāca mūsu autobusa šoferīši. Vēl brīdis un es jau kāri veldzējos no savas dzēriena pudeles kakliņa. Sen to biju gaidījis.

Tikmēr autobuss pildījās ar pārējiem ceļotājiem. Cits, līdzīgi man, neko daudz nerunāja, bet steidzīgi meklēja padzerties. Daži skaļi dalījās ar iespaidiem par redzēto greznajā pilī un pils dārzā.

Grupas vadītājs aicināja visus apsēsties savās vietās un palūkoties apkārt – vai uz vietas ir visi tuvāki blakussēdētāji. Bija visi un autobuss lēnām izlocījās starp citiem autobusiem un tūristu pulciņiem. Sarunas autobusā nedaudz pieklusa, jo vērojām aiz logiem redzamās ainavas.

Pēc neilga brauciena lejup pa šauru un līkumotu ceļu, autobuss atrada vietu nākošajā stāvvietā. Kā dažos teikumos pastāstīja grupas vadītājs, šeit mēs redzēšot kādu dienvidu tautām raksturīgu pili ar dzejā aprakstītu un dziesmās apdziedātu slavenu strūklaku.

Tam jābūt kam interesantam, nodomāju un piecēlos kājās. Pastiepu roku bagāžas nodalījumā virs galvas. Tukšs. Palūkojos blakus nodalījumos. Tur tikai citu braucēju mantas. Noliecos zem sēdvietas. Arī tur tukšs.

Mani pārņēma daudzkārt lielāka tveice nekā valdīja ārpus autobusa – kur mans fotoaparāts un mana sporta jaka? Ar dziestošu cerību pajautāju tuvāk sēdošajiem – vai nav redzējuši? Viņi vien līdzjūtībā nogrozīja galvas – nav gan. Pēc brīža man “bilde” bija skaidra, ka fotoaparātu un jaku esmu atstājis iepriekšējā stāvvietā uz betona apmales. Ko tagad darīt?

Ziņa par manu nelaimi ātri izplatījās pa visu autobusu. Gandrīz visi, lai arī juta man līdzi, izteica viedokli, ka manā lietām sen “pieaugušas kājas” un ir “zudušas ar galiem”. Paši redzējām, kāda publika tur pagrozījās.

Klausījos viņos ar dalītām domām. Liekas loģiski, ka vietā ar simtiem tūristu, nepieskatītām mantām ātri var atrasties jauni saimnieki. Visvairāk bija žēl jaunā fotoaparāta, tādēļ tomēr izšķīros par došanos atpakaļ uz to stāvvietu. Lai nebojātu noskaņojumu un priekšā gaidāmo ekskursiju pa pili vēl kādam, teicu, ka iešu viens pats.

Kad izgāju uz ielas, sāku domāt – pa kuru ceļu ātrāk nokļūt vajadzīgajā vietā? Pilsētiņa sveša. Vienīgais palīglīdzeklis uz nelielas papīra lapas vienkārša tūrisma objektu shēma ar dažām lielākajām ielām. Meklēt sabiedrisko transportu? Kamēr to “sapratīšu” paies laiks un mazākas iespējas vēl sastapt savas mantas. Nolēmu paļauties uz visuzticamāko pārvietošanās līdzekli – “K2” orientēšanās sportā gūtām prasmēm.

Likās prātīgāk doties pa to pašu ceļu, pa kuru atbraucām. Tikai tagad pretējā virzienā, kalnup. Lapa ar tūristiem domāto shēmu rokās, ātra solī, brīžiem pat paskrienot, tomēr taupot spēkus, sāku savu ceļojumu svešajā vietā.

Drīz vien piesvīdušās bikses lipa pie stilbiem un bremzēja soli, t-krekls uz muguras arī pavisam slapjš, sviedri koda acīs, mute sausa, jo atkal aizmirsu savu dzēriena pudeli. Tomēr tas viss nemazināja manu apņēmību pēc iespējas ātrāk nonākt galā. Pēc kādas pusstundas klāt arī zināmā stāvvieta.

Protams, ka katrā lielākajā brīvajā vietā iegrozījies pa autobusam. Arī tajā, kur stāvēja mūsējais. Šķita, ka tagad cilvēku daudz vairāk vai arī atžirguši, pamodušies un skaļāki. Pa gabalu jau redzēju cilvēku rindu, kuri cits pie cita sēdēja uz stāvvietas betona apmales. Viss, esmu nokavējis, nodomāju. Ko gan te vairs varēs atrast. Arī spēki gandrīz galā. Tomēr gāju tuvāk sēdētājiem un, gandrīz vai neticēju savām acīm, šaurā spraugā starp cilvēkiem … uz apmales … mana sporta jaka. Bet uz tās – arī mans fotoaparāts. Kā dzīvs!!! Tā tik bija viena ļoti sirsnīga atkalsatikšanās!!!

Ar atvieglojumu izpūtu gaisu un stresu. Piespiedis atgūtās mantas pie krūtīm, ar acīm meklēju, kur varētu atrast kaut padzerties, spridzinošu. Attālāk koku ēnā ieraudzīju lielu mucu uz diviem riteņiem ar uzrakstu “KBAC”. Izstāvēju diezgan garo izslāpušo cilvēku rindu un nedaudz jau iesilušais dzēriens likās tieši tas, ko tagad visvairāk man vajadzēja.

Nākošais, ko darīju – atradu tuvāko autobusa pieturu, jo tagad vēl iet kājām atpakaļ – ne par kādu naudu! Tā nu pēc kāda laika biju atpakaļ pie mūsu autobusa un, savas atgūtās mantas no rokām neizlaizdams, gaidīju pārējos. Drīz jau viņi arī nāca, sastājās man apkārt un grozīja galvas par manu neticamo veiksmes stāstu.

Nobeigumā: Notikuma vieta – Ukraina, Bahčisaraja, pagājušais gadsimts. Piedzīvojumā iesaistītās lietas: Ogres Trikotāžas kombināta sporta jaka, fotoaparāts – ZENIT ET.

Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Views: 158

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail