Drīz būs pagājuši jau divi gadi kopš plaša mēroga kara darbības sākuma Ukrainā. Pēc tam, kad ukraiņiem izdevās sagādāt lielus zaudējumus krievu spēkiem un negaidīti ātri atbrīvot plašas teritorijas, likās: vēl nedaudz un tiks panākta uzvara.

Diemžēl cerētie panākumi izpalika un daudzos informācijas līdzekļos, tajā skaitā arī ukraiņu ziņu portālos, aizvien biežāk lasāma informācija par ar karu saistīto notikumu “virtuves” procesiem.

Kādu laiku iepriekš jau rakstīju par to, ka daļa ASV politiķu uzskata, ka problēmas uz dienvidu robežām ar Meksiku ir nopietnāka, nekā palīdzības sniegšana Ukrainai. Iekšējās nesaskaņas novedušas pie tā, ka palīdzība ukraiņiem ievērojami samazinājusies. Tāpat daļa politiķu ierosinājuši stingrāk kontrolēt to, kā ukraiņi izlieto sniegto finansiālo palīdzību, jo esot gadījumi, kad dažādi kara materiāli iegādāti par cenām, kas ievērojami pārsniedzot to tirgus vērtību. Iespējams, ka šajā sakarā paši ukraiņi pa laikam ziņo par nepamatoti dārgiem iepirkumiem.

Kara sākuma stadijā rietumvalstis palīdzēja ar kara materiāliem, kas bija to krājumos vēl no “padomju laikiem” vai arī atradās noliktavās kā rezerves dažādiem gadījumiem. Pārsvarā – vecāku modeļu un tehnoloģiju ieroči un tehnika. Tagad šie krājumi ir izsmelti. Valstīm palikuši tie ieroči, kas nepieciešami pašu drošībai, bet ražošanas jaudu atjaunošana (palielināšana) nenotiek tik ātri, kā gribētos (vajadzētu).

Aizvien biežāk parādās informācija par to, ka, sadarbībā ar partneriem, Ukrainā tiek veidotas jaunas kara materiālu ražotnes. Vēl vajadzīgs, līdz tas spēs dot pirmo produkciju un tā vairāk ir investīcija drošībā nākotnē, ne šo dienu vajadzības apmierināšanai.

Arī ungāri cenšas “izsist” sev labumu bloķējot ukraiņiem paredzēto Eiropas naudas līdzekļu piešķiršanu. Sak’, ja nav labuma mums, tad nebūs arī ukraiņiem. Kā aizbildināšanās – ungāru minoritāšu jautājumu risināšana Ukrainas rietumu rajonos.

Lai cik tas nebūtu nepatīkami, tomēr mazinās pašu ukraiņu vienprātība par to, kā rīkoties tālāk. Pavisam nesen Unian.net  “pazibēja” tēma, ka pienācis laiks pašiem ukraiņiem (visiem) “savilkt jostas”, jo līdz šim pārsvarā esot karots … pa citu valstu finanšu līdzekļiem. Nākšoties daudz ko ekonomēt ikdienas dzīvē arī tajos reģionos, kuros nenotiek kara darbība.

Ukrainas politiķi baidoties kļūt tautā nepopulāri un nemīlami, tādēļ novilcinot  pieņem svarīgas izmaiņas gan esošajos likumos, gan pieņemt jaunus jomās, kas skar gan cilvēku, gan citu resursu mobilizēšanu kara vajadzībām. Netieši tiekot norādīts uz bruņoto spēku vadību, ka mobilizācija un viss, kas ar to saistīts, esot armijnieku izdomāta prasība. Tomēr bruņoto spēku apjomu ir nepieciešams palielināt ne vien lai iegūtu vajadzīgo pārsvaru, bet arī dotu iespēju rotācijas kārtībā atpūsties tiem, kuri bez atelpas karo jau otro gadu. Kā lasīju šodien, lielākā daļa karojot … uz brīvprātības pamatiem. Vai patiesi?

Tiek arī skaidrots, ka mobilizācija nenozīmē, ka visi tiks sūtīti uz fronti, kaujās. Bet ir nozares, kuras vistiešāk var palielināt valsts aizsardzības atbalsta spējas, bet tajās trūkst cilvēku. Eksperti pat aprēķinājuši, ka ārpus Ukrainas Eiropā atrodoties ap 600 000 karaklausības vecuma vīriešu. Dažas valstis paudušas atbalstu gadījumā, ja Ukraina pieņems lēmumu likt viņiem atgriezties Ukrainā.

Bruņotie spēki informē par pārmaiņām kara darbības taktikā. Kara sākumā vairāk ievainoto un kritušo bija no krievu artilērijas apšaudes un aviācijas uzlidojumiem, tagad – no krievu mīnām un dronu uzbrukumiem. Kā arī nācies secināt, ka ukraiņu uzbrukumos nav palīdzējusi rietumvalstu mācītā uzbrukumu taktika ar lielu tehnikas atbalstu. Plašo krievu izveidoto mīnu lauku un atklāto teritoriju dēļ tehnikas izmantošana ļoti ierobežota.

Kas būs tālāk?

Visits: 84

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail