Dažas pēdējās dienas pie mums laukā balta, saulaina un auksta ziema. No rīta dzirdēju runājam par to, ka viena paaudze nemaz nezina, ko tas nozīmē, kad sals ir tuvāk mīnus 30 grādiem nekā 20. internetā lasāmi ari paziņojumi, no kāda aukstuma bērni drīkst neiet uz skolu.

Tādēļ atmiņā nāca mani “skolas laiki”, kad auksta un sniegota ziema bija normāla parādība katru gadu. Tad, īpaši aukstākajās dienās ar klusu cerību gaidīju, kad tad sals sasniegs to “kritisko robežu” un vecāki ļaus palikt mājās.

Rītos vecāki piecēlās pirmie. Tēva pirmais gājiens ārpus mājas bija uz kūti – aplūkot lopiņus. Pa ceļam paskatīties ko rāda pie elektrības staba tā ziemeļpusē piestiprinātais termometrs.

Man gan tik agri nebūtu jāmostas, tomēr miegs kļuva “caurāks” un ausis “saspicētas”, lai dzirdētu ko tēvs mammai saka par termometrā redzēto. Pārsvarā jau dzirdētais man sagādāja vilšanos, jo “nedaudz pietrūka” un tomēr vajadzēja celties.

Vienā no istabām bija arī kāds cits savdabīgs termometrs, kas deva ziņu tad, kad ārā bija diezgan auksts. Tad pat istabā apsarmoja kādas ārsienā iedzītas naglas galva. Tā, laikam, bija tik gara, ka tās viens gals cauri sienai saskārās ar “ārpasauli” un aukstums nonāca arī līdz naglas galvai.

Līdz skolai gan nebija īpaši tālu, ja raugās ar pieauguša cilvēka mērauklu. Bet pamatskolas vecuma bērnam tie bija veseli 2,5 kilometri. Ejami kājām.

Salīdzinājumam gan varu teikt, ka mans klases biedrs Vilis katru rītu ceļoja 6 km uz skolu, bet pēcpusdienā atpakaļ. Pārsvarā kājām. Viņam palaimējās, ja viņu no rīta uz ceļa “paķēra” strādnieku mašīna. Kravas automašīna ar nelielu finiera būdiņu atvērtas kravas kastes priekšdaļā.

Mans gājiens uz skolu sākumā kādu puskilometru pa auto ceļu, tad gar govju fermu pa bruģētu dzelzceļa stacijas piebraucamo ceļu, kas aiz dzelzceļa pārvērtās vienkāršā lauku ceļā gar dažām privātmājām, ar iebrauktām ar zirgu ratu un auto riteņu risēm. Slapjākajās vietās sameta no mājām visādus “cietos” atkritumus, ko bez žēlastības dubļos iespieda tur reti braucošie traktori.

Aiz privātmājām beidzās arī šis ceļš. Tālāk taka gar liela lauka malu, tad tā turpinājās pa bijušā šaursliežu dzelzceļa uzbērumu pāri dūksnainai upes ielejai līdz Pērļupītei. Tās šaurākajā vietā divi gari priežu stumbri, kuriem pienagloti dēļi un tādas kā koka margas. Turpat blakus upē paplašinājums. Bērniem stāstīja, ka kara laikā saspridzināts dzelzceļa tilts un upē esot nogrimusi lokomotīve.

Tālāk taka pa upītes ielejas malu līdz ceļam. Un tā pretējā pusē skolas sarkan – balti – sarkanā Pāles pamatskolas ēka. Tiesa, padomju laikā, baltā daļa bija iekrāsota … vieglā debesmannas putras krāsā.

Vienkārši, vai ne? Bet ziemā visi tie ceļi un taciņas sniegā. Reizēm pa nakti viss aizputināts līdzens, ka pat vakardienas pēdas nav saskatāmas. Elektrisko lukturīšu, protams, nebija. Tad nu vadījāmies pilnīgā tumsā pēc dažādiem orientieriem – kokiem, krūmāju malas, stabiem … Soļus nācās likt tā, uz labu laimi, ar kājām taustot cietu, piebradātu sniegu tur, kur vēl vakar bija taciņa. Ja sanāca kļūdīties, tad dziļi irdenajā sniegā vai pie upītes pat zem sniega neaizsalušajā dūksnājā.

Pēcpusdienā, nākot no skolas kopā ar citiem gājējiem, krūmos salauzām zarus un spraudām sniega gar taciņu. Lai nākošajā rīta tumsā vismaz kāds “pieturas punkts” palīdz noturēties uz taciņas.

Tagad daļa no aprakstītā mana skolas ceļa jau daudzus gadus atrodas zem ūdens.

Domāju, ka šādi “vingrinājumi” skolas laikā labi noderēja vēlāk, armijas gaitās, kad atkal vajadzēja tumsā meklēt ceļus un taciņas. Tiesa, ne vienmēr tas notika bez piedzīvojumiem. Par vienu no tiem varat lasīt šeit: Ļoti draņķīgi ceļveži. Citus rakstus par Pāles pamatskolas laikiem varat lasīt šeit: Spītnieču savaldīšana; Zaļā maģiskā tinte;

Ja jums šis raksts patika un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo  tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).

Views: 88

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail