Turpmāk aprakstītais gadījums notika tad, kad mācījos Pāles astoņgadīgās skolas pēdējās klasēs. Tajā laikā skolā strādāja vien pāris skolotāji vīrieši, bet fizkultūras stundas vadīja kāda no “kustīgākajām” skolotājām. Līdz tai dienai, kad skolā parādījās jauns skolotājs Jānis K.
No kurienes un kā tieši viņš uzradās, nav ne jausmas. Nebija vietējais. Runāja, ka tikko atgriezies no obligātā militārā dienesta. Būšot fizkultūras skolotājs.
Kopš tā laika mūsu fizkultūras stundas kļuva pavisam savādākas. Vairs nebumbulējām, bet patiesi nācās “iesvīst”, lai izpildītu visus uzdotos vingrinājumus. Par šīm pārmaiņām klusāk vai skaļāk “pukstēja” visi.
Kā nu nē? Piemēram, ja iepriekš garākais attālums, kādu vajadzēja veikt vienā paņēmienā skrienot bija 100 metri pa skolas piebraucamo ceļu, tad skolotāja Jāņa K. vadītajās stundās zēniem 1000 metri, vai dažreiz arī vairāk, vismaz reizi pāris nedēļās jau kļuva par normu. Pēc tam vairākas dienas kāpšana pa kāpnēm jebkurā virzienā radīja sāpīgas grūtības.
Piebilde. Toties vēl ilgi pēc skolas beigšanas tie 100 metri uz skolas piebraucamā ceļa, palika redzes atmiņā kā 100 metru attāluma “etalons”.
Pienāca ziema. Tad vēl bija tādas ziemas ar aukstumu un biezu, noturīgu sniega kārtu. Skriešanu nomainīja slēpošana pa skolai tuvākajiem laukiem un Pērļupītes ielejas stāvo krastu nogāzēm. Reizēm naktīs, sapņos, joprojām tur slēpoju.
Tie, kuri uz skolu bija ieradušies ar savām slēpēm, fizkultūras stundās slēpoja ar savām. Pirms fizkultūras stundas skolotājs atslēdza tādas mazas, necilas, bet noslēpumainas durvis zem kāpnēm, tieši pie skolas galvenās ieejas. Tur glabājās dažāds sporta inventārs, tajā skaitā arī slēpes un nūjas, ko izsniedza pārējiem.
Tad nu no slēpošanas nevienam nebija iespējams “izlocīties”, ja vien vecāki nebija sarūpējuši stipru ārsta zīmi par to, ka bērna veselības stāvoklis nav “savietojams” ar fizkultūras nodarbībām.
Tomēr manas klasesbiedrenes bija citās domās. Viņām nebija savu slēpju un viņas arī kategoriski atteicās ņemt skolas slēpes. Viņas neslēpošot vispār.
To dzirdot skolotājs Jānis K. pietvīka pavisam sarkans, kā parasti, kad bija ļoti dusmīgs vai uztraucies. Brīdi padomājis viņš paziņoja ļoti interesantu, bet meitenēm negaidītu lēmumu.
Mūs, zēnus, viņš aizsūtīja slēpot pa zināmo 3 km trasi vienus pašus. Pirms tam gan piekodinājis uzmanīties stāvajās Pērļupītes krasta nogāzēs.
Savukārt meitenēm teica apmēram tā – ja jūs negribat slēpot tos 3 km, tad iesiet to gabalu tāpat, kājām. Ne jau pa notīrītu ceļu, bet turpat, kur “iedzītas” slēpju sliedes. Brienot pa sniegu, pāri laukiem, augšā un lejā pa upītes nogāzēm. Tā arī notika. Un skolotājs to visu uzraudzīja, slēpojot nopakaļ.
Nākošajā dienā, pirmajā stundā pēc zvana, klasē ienāca mūsu audzinātāja. Zēniem palūdza iziet no klases. Pēc ilgāka no klases iznāca piesārtusi audzinātāja un teica, ka mēs, zēni, varam atgriezties klasē. Tur sēdēja piesarkušas un …noraudājušās klasesbiedrenes. Par ko tieši bijušas pārrunas, nekad neuzzināju, bet spītnieču sacelšanās ar to pašu bija beigusies.
Savukārt fizkultūras stundās uzdevumi nekļuva pat “par mata tiesu” vieglāki. Pildījām visu, ko uzdeva. Varbūt vienīgi “pukstēšana” bija kļuvusi klusāka. Par to skolotājam Jānim K. varu vien teikt “liels paldies”, jo man bija viegli pieņemt vēl stingrākas prasības fiziskajā sagatavotībā nākošajā mācību iestādē – Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā.
Visits: 160
