Skolās eksāmenu laiks. Satraukums pārņem gan bērnus un viņu vecākus, gan skolotājus. Tomēr ir reizes, kad pārbaudījumi mudina rīkoties drosmīgi un radoši. Saistībā ar pārbaudījumiem no mana atmiņu kambara izvēlās kāda epizode par to, kā augstskolā pārbaudījumu kārtoja viens no maniem studiju biedriem, Kostja. Drosmīgi un pārdomāti.

Mācījos RPIVA studiju programmā, kurā lekcijas notika vien pāris vakarus nedēļā pa trīs stundām. Toties nācās daudz lasīt patstāvīgi un bieži rakstīt garus mājas darbus, ieskaites un kursa darbus.

Mājas darbus un ieskaites parasti vajadzēja tikai uzrakstīt un noteiktajā termiņā atdot pasniedzējam. Pēc tam – gaidīt piešķirto vērtējumu. Turpretī kursa darbus nācās ne tikai uzrakstīt un pagūt iesniegt noteiktajā laikā, bet arī sagatavoties uzrakstīto mutiski arī “aizstāvēt”.

Tā nu pienāca reize rakstīt un nodot kārtējo kursa darbu. Satraukums nepajokam, jo lekcijas lasīja Latvijas biznesa vidē labi zināma, skarba persona. Bija ļoti liela varbūtība, ka “aizstāvot” savu darbu vajadzētu krietni pasvīst.

Noteiktajā laikā kursa darbus iesniedza nedaudz vairāk kā puse no mūsu studentu grupas. Pārējie atrunājās ar dažādiem kavēšanas iemesliem. Darbu aizstāvēšanas datums bija noteikts pēc nedēļas.

Norādītajā auditorijā ieradāmies laicīgi. Ar nenoslēpjamu satraukumu sarunājāmies, centāmies pajokot un gaidījām procesa sākumu. Mūs pārsteidza Kostja, kura ierašanās bija sava veida pārsteigums, jo pavisam noteikti zinājām, ka savu darbu noteiktajā laikā viņš neiesniedza. Viņš smaidot pamāja visiem un apsēdās mūsu vidū.  

Auditorijā ienāca pasniedzēja un uz galda nolika kaudzīti ar mūsu kursa darbiem. Pašu izvēlētā secībā mēs varot iet, paņemt savu kursa darbu no kaudzītes un teikt savu “aizstāvības”  runu. Tā nu tas process sākās.

Pēc kārtas gājām pie galda, paņēmām savu darba mapīti un norunājām savu mājās sagatavoto sakāmo. Pasniedzēja tikmēr uz sava galda šķirstīja kaut kādus citus papīrus un klausījās “ar vienu ausi”. Beigās viņa atvēra mūsu darbu, izlasīja tajā ierakstītās savas piezīmes un uzdeva pa kādam jautājumam. Tas arī viss.

Reizē ar vienu no grupas biedriem piecēlās arī Kostja un piegāja pie galda un … mūsu kursa darbu kaudzītei pa vidu ielika savu mapīti un apsēdās savā vietā. Pasniedzēja to pat nepamanīja, jo tajā laikā atradās kaut kur “citur” – lasot savus papīrus. Laikam laboja citas grupas studentu darbus.

To, cik “tālu” no mums atrodas pasniedzēja sapratām tad, kad viena no kursa biedrenēm savā runā Ukrainu un Baltkrieviju nosauca par Eiropas Savienības valstīm, bet pasniedzēja to pat nepamanīja. Toties dzirdot to, pat lielākā daļa no auditorijā sēdošajiem studentiem pacēla galvas, izbrīnā klusi saskatījās un tad vērsa skatienus uz pasniedzējas pusi – nekādas reakcijas.

Uzreiz pēc tam runāt pieteicās Kostja. Droši piegāja pie galda, brīdi parakņājās un atrada savu kursa darba mapi un nolika to pasniedzējas priekšā. Viņa runa bija pārliecinoša un tekoša, ka bez aizķeršanās  plūda garām arī pasniedzējas ausīm.

Tad pasniedzēja paņēma Kostjas kursa darbu, šķirstīja to meklēdama savu vērtējumu un komentārus. Visa auditorija ar lielu interesi vēroja notiekošo. Neatradusi kursa darbā meklēto, pasniedzēja vien noteica, ka daudz darba un, droši vien, šo mapīti kaut kā “būs palaidusi garām” un vairāk neko nejautāja. To tik arī Kostjam vajadzēja.

Visits: 61

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail