Jaunas tehnoloģijas man interesējušas vienmēr, tajā skaitā datori. Vispirms ar tiem iepazinos tad, kad strādāju arodskolā un garajos skolas brīvlaikos kolēģis Andris kādu no mācību datoriem ļāva paņemt uz mājām. Tagad varētu pasmaidīt par to, kādi bija šie “mācību datori”.
Visam pamatā bija klaviatūra, kuras vienā daļā atradās procesors un tas, ko tagad sauc par operatīvo atmiņu. “Cietā diska” funkcijas pildīja klaviatūrai pievienotais kasešu magnetofons. Klasē bija kaut kādi mazi monitori, bet mājas apstākļos monitora funkcijas varēja pildīt arī parastais sadzīves televizors, ja … tam kaut kur aizmugurē pievienoja vadus no minētās klaviatūras. Katrā ziņā pirmās pamata iemaņas- kā spaidīt klaviatūru un “sarakstīt” vienkāršu programmu, lai pa ekrānu skraidītu punktiņš vai “čūska”, varēja iegūt. Meita šo akmens laikmeta datoru iemanījās izmantot lai iemācītos lasīt un rakstīt.
Drīz vien nomainīju darba vietu un tur (jaunajā darbā) datori nebija spēlītēm, bet nopietnākām lietām. Tas interesi par datoriem uzkurināja vēl vairāk. Tomēr tajos laikos dators nebija lieta, kas pavisam noteikti mājās vajadzīga, tādēļ notika “ģimenes sapulce”. Par to no kādiem citiem pirkumiem varētu atteikties un ko no tā iegūtu bērni, kuru dzīvēs datoriem noteikti būtu liela nozīme. Neatceros ar cik balsīm “par” tika lemts par datora iegādi.
Darbā bija kolēģis Juris, kuram interesēja gan radiosakari, gan datori. Taujāju viņam, kā un kur varētu iegādāties kādu datoru. Viņš solīja painteresēties. Drīz vien pienāca ziņa, ka Rīgā atrasts specs, kurš gatavs pārdot. Saskaņojām budžetu ar datora tirgus cenu un teica, ka sakomplektēšot vienu.
Pienāca tā diena, kad ar norunāto naudas summu kabatā, kopā ar Juri devāmies uz Rīgu pie viņa “čoma”. Tur gan mūs gaidīja maztīkams pārsteigums. Čoms bija nolēmis mūs gaidot ieslēgt datoru un to “padarbināt”, lai tas “piestrādājas” pēc sakomplektēšanas un var mums nodemonstrēt. Nebraucām uz Rīgu ilgāk kā parasti, tomēr dators nespēja mūs sagaidīt un tajā kaut kas “nodega”.
Tā kā tad vēl nebija pieejami mobilie telefoni lai mūs informētu par notikušo un darījumu pārceltu, mums (man) ar smagu sirdi piedāvāja citu risinājumu: pa to pašu naudiņu pārdeva citu “ejošu” un pārbaudītu datoru. Vēlāk man Juris iečukstēja ausī – tas esot labāks un jaudīgāks par to, par kādu bijām vienojušies iepriekš. Tā nu sanāca “veiksme nelaimē”. Ja nekļūdos, tad tiku pie Pentium-75 datora ar monitoru.
Protams, ka tagad mājās, lai tiktu padarboties ar datoru, nācās “pierakstīties” rindā. Lai piekļūtu internetam, kas bija nākošais jaunums tehnoloģijās, vajadzēja “iezvanīties” pa fiksētā telefona līniju. Bet tas jau bija nākošais solis, jo viens no bērniem izvēlējās savu nākotni saistīt ar šīm tehnoloģijām un ar to nodarbojas joprojām. Bet par to, kā vispār pirmo reizi saskāros ar datoru, var lasīt šeit: Mana pirmā sastapšanās ar datoru.
…
