Laikā, kad mācījos Pāles astoņgadīgās skolas (tagad Pāles pamatskola) pirmajās klasēs, vēl nepazinām tagadējās lodīšu vai gela pildspalvas.
No bieziem koka dēļiem darināto skolas solu augšējā daļā bija izveidota pamatīga garena grope spalvas kātiem un zīmuļiem. Gropes galā apaļš padziļinājums tintnīcai vai tintes pudelītei.
To gan vairs īsti neatceros, vai skolā pirmajās klasēs apguvām rakstīšanas pamatus vēl lietojot spalvu un spalvas kātu, vai arī jau bija sācies pildspalvu periods. Līdz tam mājās gan vēl rakstīju arī ar spalvu. Kad uznāca dusmas, tad piespiedu spalvu stiprāk papīram un spalvas puses neatgriezeniski attālinājās viena no otras. Tad uz laiku manas rakstīšanas nodarbības tika pārtrauktas.
Gandrīz katram mums skolas somā atradās zilās tintes pudelīte. Lai rakstīšana nepārtrūktu stundas laikā nepiemērotā brīdī, starpbrīžos pārbaudījām tintes daudzumu pildspalvās. Ja vajadzēja, paši uzpildījām tinti vai to aizdevām klases biedriem.
Lai arī tajos gados iespēju bija daudz mazāk, tomēr pastāvēja vēlēšanās ar kaut ko izcelties klases biedru “priekšā”. Ko nu katrs spēja izdomāt, tomēr reiz visus “pārtrumpoja” Aivars K., kurš vienu dienu uz skolu atnesa vienkāršu stikla pudelīti ar zaļas (!!!) krāsas tinti.
Tā kā skolā bija noteikts, ka jāraksta tikai ar zilo tinti, tad Aivara “atnesums” noteikti bija visas klases uzmanības centrā. Starpbrīžos bariņā sastājāmies ap Aivara solu un skatījāmies, cik neparasti un skaisti uz baltā papīra izskatījās viņa vilktie burti.
Nākošajā dienā daži no mājām bija paņēmuši līdzi “lieku” pildspalvu un lūdza Aivaru to uzpildīt no viņa zaļās tintes pudelītes. Viņš ar lepnumu savā apaļīgajā sejā neatteica. Tā klasē parādījās vēl daži “zaļie” rakstītāji.
Pēc dienas klases biedru somās atradās vēl dažas “liekās” pildspalvas. Skatoties uz pudelītē sarūkošo zaļas tintes līmeni, Aivars savu labvēlību sāka “šķirot”. Ne visi gribētāji tikai pie kārotā zaļa šķidruma.
Tomēr arī šim ierobežojumam atrada “apkārtceļu”. Starpbrīdī kādu nolika “uz vakts” pie klases durvīm, kamēr citi tukšo pildspalvu “turētāji” pārmeklēja Aivara solu un skolas somu, kur arī atrada kāroto pudelīti. Visi gan nepaguva “uzpildīties” un procesu atlika uz nākošo starpbrīdi.
Pienāca nākošais starpbrīdis. Aivars K. izgāja no klases un atkārtojās viņa somas pārmeklēšana. Vēl un vēl. Arī solā neko neatrada. Pa tukšo. Nekā!!! Droši vien, kā jau reizēm mēdz notikt kolektīvos, atradās kāds “ziņotājs” par nesankcionēto tintes pumpēšanu un viņš tintes pudelīti pārlika drošākā slēptuvē.
Starpbrīdis beidzās. Kopā ar pārējiem klasē ar sasārtušiem vaigiem atgriezās arī Aivars. Droši vien no skraidīšanas skolas pagalmā. Klusējot viņš atgāzās pret sola masīvo atzveltni un pārlaida uzvarētāja skatienu klasei. Gluži kā vaicādams: “Nu, atradāt? “.
Sākās tajā dienā pēdējā stunda. Pēc kāda brīža Aivars palika tāds nemierīgs, sāka grozīties savā solā līdz piecēlās kājās un lūdza skolotājai atļauju iziet no klases uz tualeti. Skolotāja gan kaut ko teica, ka stunda tikko kā sakusies, tomēr atļāva. Vai mazums kāds iemesls tādam lūgumam.
Aivars atgriezās klasē tikai brīdi pēc zvana, kad daļa klases biedru jau bija aizgājuši mājās. Atlikušie jautājoši skatījās uz viņu – kas Tev notika?
“Nu ir ziepes”, Aivars izbijies noteica un pavilka uz leju garās bikses. Viena viņa kāja bija nokrāsojusies zaļa, kā viņa īpašā tinte.
Ha! Tintes pudelītes drošā slēptuve izrādījās Aivara kreisā bikšu kabata. Droši vien viņam skraidot pa skolas pagalmu, pudelītes aizbāžamais korķis atslāba un apsēžoties solā tās saturs nonāca īpašnieka biksēs.
Sapratām Aivara bailes – gan jau kāju kaut kā ar laiku nomazgās, bet bikses? Par tām mājās būs pamatīgs brāziens. Gan jau arī zaļo tinti viņš bija paņēmis uz skolu bez vecāku ziņas.
Vēl neilgu laiku “laimīgie” ieguvēji izrakstīja zaļās tintes krājumus no “liekajām” pildspalvām un atgadījums ar Aivara biksēm kļuva par vienu no daudziem interesantiem notikumiem Pāles astoņgadīgajā skolā.
Par kādu citu interesantu atgadījumu no skolas laikiem Pāles skolā varat lasīt šeit: Spītnieču savaldīšana
…
Visits: 82
