Ar klusu klikšķi atvērās automašīnas bagāžnieka vāks un es noliecos lai no tā paņemtu smidzinātāju ar logu tīrāmo līdzekli. Kāds pārlidojošs putns bija atstājis lielu, pelēku “sveicienu” uz vējstikla.
“Vai izdomāji, par ko tu vēlēsi?”, aiz muguras izdzirdēju klusu jautājumu. Jautājums, lai arī visai aktuāls, bija negaidīts agrā rītā daudzdzīvokļu mājas pagalmā. Vēl neizlēmis – atbildēt vai nē tik privātā lietā, pagriezos pret jautātāju.
Dažus metrus no manis uz soliņa bērnu rotaļu laukumā sēdēja divas kundzes ļoti cienījamos pensijas gados. Tā kā redzēju tikai viņu muguras gaiši pelēkās jakās, paspūrušas īso un taisno matu frizūras no abām līdzīgu apaļo cepuru apakšas, tad sapratu, ka dzirdētais jautājums nebija uzdots man.
Tomēr šāda rakstura tēmas mani interesējušas jau gadiem ilgi, tādēļ, nepārtraucot darboties ap auto, visu savu dzirdi “saspicēju” soliņa virzienā.
“Es to uzvārdu īsti neatceros vairs”, saklausīju atbildi uz jautājumu. “Bet, kad saņemšu tās lapiņas ar vārdiem, tad atradīšu”.
“Vai zini, kurā partijā viņš ir?”, pirmā kundze turpināja noskaidrot.
“Zinu, tajā “jaunajā”, otrā atbildēja. “Liekas, Jaunais laiks vai kaut kā tā”.
“Tad jau atradīsi, ja zini partiju”, teica pirmā. Un tūdaļ pati piebilda: “Jāatceras paņemt līdzi brilli un lupu”.
“Kam tev lupa vajadzīga?”
“Zini, tie burtiņi lapiņās tik sīki, ka pagājušo reizi bija grūti saskatīt, kuram to krustiņu pareizi ievilkt”.
“Ā, tā nu gan tas ir”, novilka otrā kundze. “Cikos domā iet vēlēt?”
“Jāiet tā agrāk. Miegs tāpat nenāk. Kamēr jaunie vēl pa mājām čammājas, nebūs rindās jāgaida.”
“Tas gan”.
Tālāko sarunu vairs neklausījos, jo putna “sveiciens” bija notīrīts un devos savās gaitās.
…
Visits: 92
