Tajās reizēs, kad mana galva iesāpas vienā konkrētā vietā, ar klusu iekšēju smaidu sev saku, ka varbūt tās ir sekas vēl no padomju gadu pionieru laikiem. Kad notika asas un arī fiziski sāpīgas cīņas par amatiem skolā.
Mūsu skolā, tāpat kā visās citās padomju laika skolās, klases sauca arī par pionieru pulciņiem. Vismaz reizi gadā skolā notika pionieru pulciņu ierindas skates.
Katrai klasei (pulciņam) bija komandieris, kurš soļoja pulciņa priekšgalā. Bet aiz viņa – tajos laikos prestiža vieta – pulciņa karognesējs. Pulciņa karogs bija no sarkanas auduma, trijstūra formā un visai pamatīgā koka kātā.
Saposāmies baltos kreklos (meitenēm baltas blūzītes) un soļojām pa skolas zāli dziedot pulciņa dziesmu un arī izpildot dažādus ierindas elementus. Pie vienas zāles sienas sēdēja žūrija un lika atzīmes. Tas pasākums reizē bija arī kā sacensības starp klasēm, tādēļ klašu audzinātāji arī centās, lai viņu klase būtu labākā.
Parasti viena no šādām skatēm notika februāra vidū, kaut kad “ap” padomju armijas dienu. Tajā reizē tieši skates dienā bija saslimis mūsu klases karognesējs Z. Klases audzinātāja izlēma, ka karogs jānes man. Turpat klases telpā nedaudz pavingrinājos un “šovs” (kā tagad saka) varēja sākties.
Cik atceros, tad mūsu pulciņš ieguva diezgan labas atzīmes, kas arī bija cēlonis turpmākajiem negaidītiem notikumu pavērsieniem.
Dažas dienas pēc pieminētās ierindas skates skolā saņēma ziņu, ka ieradīsies rajona avīzes korespondents un fotogrāfs. Viņi gribot rakstīt par skolā notikušo ierindas skati. Bet kas tā par reportāžu bez fotogrāfijām? Tad nu atbilstoši to gadu padomju “stilam”, aizvadītās skates labākajiem pulciņiem vajadzēja atkātoti “nosoļot” savu programmu korespondenta un fotogrāfa priekšā.
Pienāca noliktā “atkārtotās” skates diena. Mūsu klases telpa atradās tieši blakus zālei. Satraukušies bijām visi, gan bērni, gan klases audzinātāja. Viņas uzmundrināti sākām jau stāties ierindā turpat klasē. Atveseļojies bija arī karognesējs Z.
Tomēr es pats gribēju būt tādā vietā, kur fotogrāfijā mani pamanītu un atpazītu, ne kaut ku pa vidu, starp citiem. Tādēļ Z. pateicu, ka es nesu karogu ierindas skatē un to nesīšu arī tagad. Viss!
Uz brīdi noliku pulciņa karogu uz sola un aizgriezos no viņa. Pēc mirkļa sajutu triecienu pa galvu un kaut kādu skaļu brīkšķi. Pagriezos un ieraudzīju stipri pietvīkušo un samulsušo Z. Rokās viņš turēja salūzušā pulciņa karoga kāta divas daļas. Pirmajā brīdī pat nesapratu, ka to viņš bija salauzis pret … manu galvu.
Šādu nesmukumu nedrīkstēja nevienam rādīt “uz ārpusi”. Klases audzinātāja kaut kur ātri aizsteidzās un pēc brīža atgriezās ar citu karogu. Laikam aizņēmās no kādas klases, kura nebija aicināta piedalīties “paraugdemonstrējumos”. Karogu, protams, nesu es.
Tā nu cīņa par “vietu zem saules” vai pamanāmiem amatiem notika jau pamatskolas laikos.
Savukārt tie, kuri mani pazīst personīgi, iespējams, mēģinās “salikt kopā” šo aprakstīto gadījumu ar viņiem zināmām tām reizēm, kad esmu dīvaini izteicies vai uzvedies.
Visits: 80
