Paturēšu pie sevis savu subjektīvo viedokli un emocijas par tikko notikušajām vēlēšanām. Toties ar lielu interesi klausījos daudzu un dažādu cilvēku domas par to, kādēļ Latvijā nekas būtiski nemainās un joprojām daudzās jomās mīcāmies uz vietas. Te tāds īss apkopojums no tā, ko esmu dzirdējis un redzējis Latvijas radio un televīzijas pārraidēs.
Sabiedrībā ir divas lielas iedzīvotāju grupas, kuras vēlas aktīvi piedalīties notiekošajos procesos. Tās ir pensionāri un jaunieši. Ja nav šaubu par to, kāda vecuma cilvēkus pieskaitīt pensionāru pulkam, tad par jauniešu loka robežām domas dalās. Viennozīmīgi, ka vēlēšanu kontekstā zemākā vecuma robeža ir no 18 gadiem, bet augstākā tiek “staipīta” no 25 līdz pat 35. Tomēr šajā gadījumā tas nav tik būtiski.
Lielākā daļa pensionāru vairs nestrādā algotu darbu un viņiem ir gana daudz laika sekot līdzi tam, kas notiek ārpus mājokļa sienām pie kaimiņiem, pašvaldībās un valstī. Laika diskutēt par jaunumiem pie kaimiņiem, pašvaldībā un valstī, izteikt savas domas rakstot un zvanot uz iestādēm un masu mēdijiem.
Neraugoties uz to, ka pensionāri nav apmierināti ar daudz ko, tomēr viņi nav noskaņoti uz tādām radikālām pārmaiņām sava mūža otrajā pusē, kas skartu viņus pašus. Tādēļ vēlēšanās pārsvarā savas balsis atdod par gadiem ilgi labi zināmiem kandidātiem, kuri jau ilgi “bijuši pie teikšanas”, kā arī par tiem, kuri īpaši pensionāriem sola finansiālus un materiālus labumus.
Tad nu arī pensionāri, kuri pēc savas būtības (lasi – faktiski) ir visai aktīvi balsotāji, savā ziņā pilda pamatīga “enkura” lomu, kas attur no strauju pārmaiņu kursa. Nereti skan arī tāds viedoklis: “Sak’, gan jau savu mūžu nodzīvosim tāpat kā līdz šim”.
Kā tad ir ar otro aktīvāko sabiedrības grupu – jauniešiem? Tas, ko lasīsiet, nav politiķu vai mans viedoklis, bet gan pašu jauniešu teiktais dažādās diskusijās.
Jauniešiem nepaliek nepamanīts tas, ka pieredzējušie politiķi vēlas saglabāt savu varu, tādēļ vai nu maina partijas, vai arī dibina jaunas, kurās ir iespēja sevi pozicionēt kandidātu sarakstu augšgalā.
Politiķiem un lēmumu pieņēmējiem jaunieši patiesi ir vajadzīgi vien neilgi pirms vēlēšanām. Tad tiek organizēti pasākumi un diskusijas par “it kā” jauniešiem aktuāliem jautājumiem. Tā saka pašai jaunieši – “it kā”, jo pasākumu tēmas, saturs, nemaz nav tas, kas patiesi interesē jauniešus. Diskusiju tēmas ir pārāk “augstas”, pārāk globālas un vispārīgas.
Jauniešiem vairāk interesē tas, kas var tieši viņus ietekmēt tuvākajā nākotnē, noteikt viņu izvēles un pilnveidošanās iespējas. Piemēram: kvalitatīvas un konkurēt spējīgas izglītības iegūšana, sava biznesa uzsākšanas un atbalsta pieejamība, darba vietas pēc izglītības iestāžu beigšanas un tml. Bet nekā.
Jaunieši arī vēlētos, lai uz diskusijām ar viņiem nāktu partiju gados jaunākie biedri, kuri labāk saprastu jauniešu intereses, veidotos saturīgākas diskusijas. Tā vietā ierodas partiju saraksta “augšgals”, “smagsvari”, ilgdzīvotāji politikā, kuri paši jau aizmirsuši, kas viņiem pašiem interesēja jauniešu gados un nezina, kas jauniešiem patiesi interesē tagad. Diskusiju vietā vairāk skan pamācības un vispārējas frāzes.
Jauniešuprāt “vecās” partijas nav pratušas uzrunāt viņus izmantojot mūsdienīgo tehnoloģiju dotās iespējas – sociālos tīklus. Tas nenozīmē, ka partijas nav to nemaz nav darījušas, bet sociālajos tīklos ievietotā informācija pārsvarā bijusi tāda pati, kāda periodiski bijusi redzama un dzirdama citos masu informācijas līdzekļos – vispārīga, kas jauniešiem paslīdējusi garām. Attiecīgi – arī pazaudētas velētāju balsis.
To, cik liela nozīme ir internetā, sociālajos tīklos prasmīgi izvietotai informācijai, parāda kādas jaunās partijas augstie rezultāti tikko notikušajās vēlēšanās. Vai tad to nevarēja darīt arī “vecās” partijas, ļaujot darboties saviem gados jaunākiem un zinošiem biedriem?
Tā nu tagad atkal esamu tur, kur esam …
…
Visits: 48
