Brokastojot skatiens klīst laukā pa virtuves logu. Aiz tā daži bērzi vēl kailiem zariem, pāris egles, “dzīvības koki” un divstāvu dzīvojamā ēka ar koši sarkaniem, nesen atjaunotiem mūra skursteņiem. Viļņotā šīfera jumts diezgan stāvs, vietām klāts ar sūnu. Uz tāda jumta strādāt – tur vajag drosmi un veiklību, nodomāju. Un tad, nez no kurienes, atmiņā “uzpeldēja” kāds gadījums.
Tajā laikā dzīvoju kuplu koku ieskautā simtgadīgas muižas pils ēkā. Kādā karstā vasaras dienā piebraucu pie mājām, bet paliku sēžot automašīnā. Vajadzēja “sarakstīt” dažus “papīrus”. Lai mazinātu vasaras karstumu, auto logi atvērti.
Un tad, nez no kurienes, izdzirdēju klusu balsi: “Auuuuu! Palīdziet!” Pa auto logiem palūkojos visapkārt – nevienu neredzēju. Pat atvēru automašīnas durvis. Nekā.
Turpināju rakstīt savus “papīrus” un atkal dzirdēju: “Izkāpiet no mašīnas. Palīdziet”. Situācija, liekas, kļuva pavisam dīvaina. Izkāpu no automašīnas. Nu jau nedaudz skaidrāk dzirdēju tādu kā apslāpētu balsi: “Paskatieties uz augšu”.
Tas šķita pavisam dīvaini – uz ko gan lai es skatos? Visapkārt kuplas liepas. Stāvēju zem vienas no tām. Neko nevarēju saskatīt. Tad noslēpumainā balss no debesīm man deva nākošo norādi: “Paskatieties uz bēniņiem”.
Palūkojos uz pils mazo bēniņu logu zem pašas jumta kores. Aiz noputējušiem stikliem saskatīju cilvēka seju. Acīm manāmi cilvēks sapriecājās, ka beidzot esmu viņu ieraudzījis. Nākošais jau bija nepārprotams lūgums: “Izlaidiet mani laukā!”
Nu jau “bilde” tapa pavisam skaidra, ka cilvēks kaut kādā ceļā iesprostots bēniņos. Turp varēja nokļūt tikai pa šaurām kāpnītēm un lūku no otrā stāva. Uzkāpu un redzēju, ka lūka uz bēniņiem ciet un tai priekšā piekaramā slēdzene. Dīvaini.
Zināju kur glabājas atslēga. Paņēmu to un atveru bēniņu lūku. Man pretim lūkas taisnstūrī parādījās ar sviedru un putekļu strīpām klāta vīrieša seja. Priecīga par atgriešanos brīvībā. Pār plecu nelielas somas lence, bet rokās viņam bija papīra lapa, rakstāmais un mērlenta.
Kā gan viņš nokļuva slēgtos bēniņos? Esot uzkāpis novērtēt un uzmērīt pilsmājas jumtu un bēniņus. Tikmēr kāds no mājā dzīvojošiem, acīm redzot, pamanījis vaļējo bēniņu lūku, to aizvēris un aizslēdzis. Viņa bungāšanai pa lūku un palīgā saucieni bijuši veltīgi. Tad nu rāpies pa koka konstrukcijām pie bēniņu logiem, līdz sameklējis to, kas “iziet” uz piebraucamā ceļa pusi. Līdz sagaidījis mani.
…
Views: 731
