Latvijas Armijas 100 gadu svinības

Laika apstākļi vienkārši lutināja tos, kuri gan organizēja, gan piedalījās dažādā statusā Latvijas Armijas simtgades svinību pasākumā Rīgā, 11.novembra krastmalā. Saule un vējš, bet bez lietus. Pats turp devos, lai satiktu bijušos kolēģus un vienlaikus sajustu to enerģētiku, kāda ir tad, kad vienlaikus kopā ir daudzi ar armiju saistīti cilvēki.

Ieradies krastmalā neapstājos pie svētku skatuves, bet devos tālāk, ielūkojoties brauktuves malās izvietotajās teltīs un apmeklētājos – varbūt pamanīšu kādu pazīstamu seju? Vienlaikus lūkojos ar kādu interesei pasākuma apmeklētāji piestāj pie aplūkojamās tehnikas, ieročiem un informatīvajiem stendiem. Un pasteidzoties nedaudz notikumiem pa priekšu, ievēroju to, ka sākumā drosmīgāki kaut kur kāpt, rāpties un izmēģināt bija tieši bērni. Tuvāk pasākuma izskaņai aizvien biežāk to pašu darot jau varēja redzēt vīriešus spēka gados, kuri paši dienējuši armijā, vai interese tomēr izrādījusies lielāka par atturēšanos.

Pēc tam, kad no skatuves bija izskanējuši amatpersonu oficiālie ievada vārdi, krastmalā sāka skanēt valsts himna. Ievēroju to, ka pamazām bez jebkādas aicinājuma piestāja gājēju solis un visu valstu karavīri nostājās miera stājā ar seju pret lielo skatuvi. Pārvietojās vien bērni un, iespējams, ārzemnieki, kuri nesaprata kas notiek. Personīgi mani šīs neformāli – formālās minūtes mani „uzrunāja” īpaši. Te atradās cilvēki, kuri zināja, kādēļ ir atnākuši.

Satiku arī vairākus dienesta biedrus no tā laika, kad dedzīgi tikām strīdējušies par visādiem principiāliem jautājumiem, katram paliekot pie sava viedokļa. Patīkami, ka dažiem no viņiem šī godīgā un principiālā attieksme nav bijusi šķērslis dienesta gaitā, bet gluži pretēji – radījusi iespēju nonākt svarīgos amatos bruņotajos spēkos. Un joprojām paliekot par interesantiem un patīkamiem cilvēkiem.

Saka jau arī, ka laiks visu dziedējot. Šajā gadījumā laiks arī daudz ko aizber vai pielīdzina. Daži cilvēki, par kuriem sava dienesta zināju, ka viņi ir kaut kur „sistēmā”, bet reāli nebija nekādas sadarbības – tagad sveicināja kā senu paziņu vai draugu. Lai vai kā, bet patīkami.

Vienlaikus no skatuves mākslinieku izpildījumā skanēja dažādu laika periodu karavīru dziesmas. Daudzas no tām līdzi dziedāja arī krastmalā esošie cilvēki. Vienu brīdi man pat likās, ka mūzikas ritmā sāks soļot vai dejot viens no apsargiem, jo dziedāt viņš neatturējās.

Tieši dziesmas bija viena no tēmām, par kuru ierunājāmies ar satiktajiem bijušajiem kolēģiem. Doma bija par to, ka mūsdienās nav tādu jaunu, patriotisku vai aizraujošu dziesmu, kas liktu sirdij straujāk sist vai iztaisnot muguru. Visas, kuras uz mums tā iedarbojas, ir aizgājušo laiku dziesmas. Secinājums gan bija gandrīz vienbalsīgs – tādēļ, ka tagad jau sen kā nav jākaro uz mūsu pašu zemes. Armija un  karavīra dzīve daudziem sabiedrībās saistās vienkārši kā ar darbu, varbūt vēl ar romantikas piedevu. Varbūt tā arī – labāk dzīvojam mierā un dziedam senās dziesmas, nekā spiesti sacerēt jaunas, aktuālas.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *