Kornevo VČ 71677 G

es-kornevo
Starp latviešiem … pie ieejas kazarmā

Februāra 23.dienu jau sen kā neuzskatu par “vīriešu dienu” (ne jau dēļ notikumiem Ukrainā) un arī ar sajūsmu nerunāju par “tiem laikiem” Padomju Armijā. Tomēr lielai daļai Latvijas vīriešu tas laiks obligātajā militārajā dienestā Padomju Armijā ir palicis atmiņā ar daudz ko īpašu, ko nu nekādi nevar piedzīvot mājās.

Tā bija pirmā ilgstošā atrašanās projām  no mājām, ģimenes, draugiem un paziņām. Pirmo reizi nācās izjust ko, ka ar visām problēmām bija jātiek galā pašam. Bez mīkstčaulības, bez citiem pamanāmas čīkstēšanas un žēlošanās par reizēm piedzīvoto acīmredzamo netaisnību.

es-plakats
Brīvajā laikā starp dienesta biedriem

Bija jāpieņem kā pašsaprotamu normu, ka jāklausa ne tikai virsnieku un seržantu pavēlēm, bet arī visiem tiem, kuri par mani nodienējuši ilgāk vien nieka pusgadu un vairāk. Tā tas bija pieņemts. Ja dienā valdīja virsnieku noteiktā kārtība, tad vakaros pēc virsnieku aiziešanas, kazarmās notika “varas maiņa” – spēkā stājās nerakstītie likumi. Tad galvenais bija – neizrādīt savu vājumu, kā arī “nespļaut pret vēju” – t.i. – nemēģināt apgalvot, ka “dembelim” nav nekādas tiesības likt darīt visādus darbus savā vietā.

Iemācījos to, ka reizēm (pat visai bieži) tomēr ir jāizdara lietas, kuras ir nepatīkamas. Pie tam tās jādara ātri un precīzi, citādi visu vajadzēs sākt no gala atkal un atkal. Iemācījos to, ka visam jānotiek tikai vienā noteiktā veidā un ap sevi vienmēr jāuztur priekšzīmīga kārtība.

Dienēju Kaļiņingradas (Kēningsbergas) apgabalā netālu no mazas (stāstīja, ka skaistas) pilsētiņas, kuru gandrīz pilnībā nopostīja Otrā pasaules kara beigās. tad, kad pie manis ciemojās vecāki un brāļi, viņi teica, ka mūsu armijas daļas teritorija ir vissakoptākā, vistīrākā vieta Kaļiņingradas apgabalā.

Man pašam arī tā likās. Ar kaltiem akmeņiem bruģētā brauktuve un trotuāri vienmēr bija perfekti uzkopti. Bruģakmeņu spraugās nevarēja (nedrīkstēja) atrast pat sērkociņu. Brauktuves apmales vienmēr bija nobalsinātas koši baltas un uzkāpšana uz tām ar melnajiem zābakiem skaitījās “sliktais tonis”. Gar brauktuvju malām bērzu rindas. Starp kazarmu ēkām plašs klāsts ar visdažādākajiem vingrošanas rīkiem, kurus izmantojām ne tikai piespiedu kārtā, bet arī brīvprātīgi brīvajā laikā. Jo nekā cita jau nebija ko darīt …

To saucām par pērtiķu paradīzi
To saucām par pērtiķu paradīzi

Pirms dažām dienām ierakstīju GOOGLE skaitli 71677. Tas bija manas vienības “pasta indekss”. GOOGLE izmeta vien dažas lapas ar meklējumu rezultātiem. Vienā no lapām atradu fotogrāfijas, kurās redzama aprakstītā armijas pilsētiņa mūsdienās – 40 gadus pēc “manas ēras” tajā. Kazarmu ēkas (celtas prūšu laikā ar koši dzeltenu flīžu grīdām) tagad raugās ar tukšiem logiem, iebrukušām jumtu konstrukcijām. No brauktuvju un trotuāru vietām izrakti kaltie bruģakmeņi. Starp ēkām palikuši tikai bērzi.

kornevo-sports
Ieskaite fiziskajā sagatavotībā. Centrā – mans komandieris.

Aiz armijas pilsētiņas žoga – daudzstāvu paneļu dzīvojamās ēkas. Tur gan liekas, ka 40 gadu laikā nekas daudz nav mainījies – vien sintētiskie logi, dzelzs ārdurvis privātais autoparks piemājas zālājos. Pat veikali turpat, kur agrāk. Tajās mājās tagad dzīvojot ap 2000 iedzīvotāju.

Nonākot līdz šai vietai, lasītājam var likties, ka obligātais dienests Padomju Armijā bijusi tāda “medusmaize” pāris gadu garumā. Nē. Man vienkārši paveicās (es tā joprojām domāju), jo mūsu vienībā visiem karavīriem bija vismaz vidējā izglītība. Lai arī valdīja “nerakstītie likumi”, par kuriem rakstīju sākumā, tomēr tie izpaudās mazāk brutālā veidā nekā daudz kur citur. Tomēr izglītoti cilvēki bijām …

Ar vidējo izglītību bija pat “kaukāza izcelsmes” jaunekļi. Pat puisis no Uzbekistānas, kurš visu bērnību un skolas gadus bija pavadījis augstu kalnos un lejā nokāpis tādēļ, ka bija pienācis laiks “iet armijā”. Pirmos mēnešus viņš nesaprata nekā no tā, ko viņam teica krievu valodā. Tomēr vēlāk, kad jau bija “ielauzījies” svešajā mēlē – izrādījās – ļoti gudrs puisis. Gudrāks pat par lielīgajiem (lasi – lecīgajiem) no Maskavas.

Sporta laukums tagad - pēc 40 gadiem
Sporta laukums tagad – pēc 40 gadiem

Domāju, ka arī ar virsniekiem man paveicās. Tie nebija Padomju Savienības patrioti, bet virsnieka karjeru izvēlējušies tādēļ, ka tas bija stabils, labi apmaksāts un prestižs darbs. Mans komandieris un virsnieku skolu aizgājis pēc tam, kad apnicis 8 gadus vadīt kravas automašīnu kaut kur laukos. Reālists, neko augstu nevērtēja Padomju Armijas kaujas spējas un pareizo ideoloģiju nepieminēja. Toties par to rūpējās partijas sekretārs (partorgs) un komandiera vietnieks politiskajā darbā (zampoļits). Īpaši divas reizes gadā, kad beidzās mācību periods un bija jākārto eksāmenus. Tajā skaitā politmācībā.

Tajos divos gados iemācās ne tikai būt patstāvīgam un izturīgam, bet arī sastop daudz jaunu cilvēku. Iemācās tos iepazīt un novērtēt, neatkarīgi no nacionalitātes un ādas krāsas. Satiku jaukus cilvēkus no Azerbaidžānas, Ukrainas, Krievijas, Tatarstānas, Lietuvas un Igaunijas. Iepazinu arī tādus latviešus, kurus pēc dienesta ieraugot uz ielas – pārgāju pretējā pusē lai nebūtu atkal  jāsastop.

Nezinu vēl kādu citu izglītības iestādi, kurā tādā salīdzinoši īsā laikā iemācās tik daudz dzīvē noderīgu lietu – kā dienestu armijā. Ar to nedomāju tikai manis aprakstīto obligāto dienestu Padomju Armijā, bet gan dienestu jebkurā armijā. Katram sava pieredze, katram savas atmiņas … Šīs bija manas.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...