Liepājas Ziemeļu mols līdz galam

Ziemeļu mols Liepājā ir kā magnēts, kas pievelk mani katru reizi, kad esmu šajā pilsētā. Tā arī šoreiz. 9.maijā, sestdienā.

Laika prognoze brīvdienai bija tāda, nu, ne visai. Knapi desmit grādi virs nulles, vējš no jūras un saule ar mākoņiem. Bet Liepājas brauciens plānots jau laicīgi, nav atliekams, tādēļ līdzi plašs apģērbu klāsts.

Tomēr realitāte tajā rītā pavisam citāda. Visu ceļu līdz Liepājai spoža saule. Ar bažām tiek vēroti koku zari, bet, vējš tos licis mierā. Tik vien pie pašas pludmales plivinās reklāmu karogi, bet saules siltums pārspēj jūras vēja dzestrumu.

Ziemeļu mola galā auto stāvvieta pārpildīta. Jānogriežas jau pirms kāpām uz no gruvešiem atbrīvota laukuma un tālāk jāiet kājām. Iešana patīkama pa asfaltēto gājēju celiņu, lai gan daži izmēģina doties pāri kāpai – un otrā pusē meklē vietu, kur tikt lejā pa stāvo nogāzi.

Uz paša mola, salīdzinot ar citām viesošanās reizēm, maz vienkāršo gājēju – skatītāju. Makšķernieku, kā vienmēr, te netrūkst. Interesanti tos vērot un mēģināt uzminēt, ar kādu motivāciju katrs no viņiem te atrodas. Ir tādi, kuriem katra noķertā zivs varētu būt nopietns atspaids uz ēdiengalda. Citam tā ir vienkārši laika pavadīšana svaigā gaisā kopā ar draugiem. Viens tāds nāk pretī pa molu, makšķerkātus paņēmis klēpī kā malku visā garumā. Gaita grīļīga, laikam no jūras vēja. Cilvēki viņu pavada ar smaidošiem skatieniem un izvairās no makšķeres kātiem.  

Neesmu zinātājs makšķerēšanas aprīkojumu jomā, bet to protu atšķirt – kurš ieguldījis lielu naudu, bet kurš – iztiek ar vēl padomju laika ražojumu. Atpazinu inerces tipa spininga spoli. Noskrāpētu, bet, laikam, pilda vēl savas funkcijas. Kāds cits vīrs pie rokas stumj velosipēdu, aiz muguras plecos nopietna soma makšķerēm – tādas esmu redzējis medniekiem viņu šaujamrīkiem. Bet šim te – makšķerēm ar kādiem 3 vai četriem nodalījumiem. Izskatījās padārga.

Makšķernieku vidū arī bērni. Cits patiesi makšķerē, cits – izskatās, paņemts līdzi lai būtu “pieskatīts” jo makšķerēšana neizlikās tiem saistoša nodarbe. Salīdzinoši daudz arī sieviešu. Daļa patiesi cenšas kaut ko noķert, bet cita – visticamāk lai pieskatītu savu vīrieti. Sēž uz mola betona bluķa vai salokamajā krēslā, runā pa telefonu vai lasa.

Dīvaini, bet neredzu nevienu, kurš tajā brīdi kaut ko noķertu. Izņemot vienu kungu, kura seja tumši brūna – tātad – ilgsēdētājs un lietpratējs. Tam zivju spainis aizņemts vairāk par pusi. Šur tur citam pa kādai zivij uz betona plāksnēm, bet tas arī viss.

Laiks joprojām tik jauks, ka nolemju aiziet līdz pašam Ziemeļu mola galam. Parasti mans gājiens ir beidzies līdz ar betona plākšņu klājuma malu. Apmēram mola vidū. Turpinot iešanu nākas būt ļoti uzmanīgam, jo līdzenās virsmas vietā mola betona klučos tagad atšķirīga dziļuma iedobumi, no kuriem pretī raugās ļoti asas akmens šķembu šķautnes. Tā kā jāuzmanās lai nepakluptu, jo dziļi un sāpīgi ievainojumi tad garantēti.

Arī šeit mola abās pusēs ierīkojušies gana daudz makšķernieku. Tad negaidīti no krasta puses atskan haotisku šāvienu troksnis. Jutos izbrīnīts, bet tad nodomāju – droši vien armijniekiem kādas mācības. Viens no vīriešiem krieviski noteica – 9.maijs. Uz ko pavisam savādi reaģēja kāds cits netālu esošais makšķernieks – pietrūkās no sava salokamā krēsliņa un sāka vākt kopā savus piederumus. Tā vien likās, ka viņš no rīta puses atnācis vien “uz pāris stundām” un pazaudējis laika izjūtu. Un tagad viņam vajadzēja būt pavisam citā vietā ar sarkanām neļķēm rokās.

Mana laipošana starp asām šķembām un ūdeni pildītām bedrēm uz mola tuvojas beigām. Ziemeļu mola pašā galā uzstādīts lielacains metāla stiepļu žogs aiz kura redzami būvdarbi. Netālu no žoga vistālāk aizgājušais makšķernieks. Pareizāk būtu teikt – makšķerniece, sieviete.  Te nu bija “vājais dzimums”!

Atskatoties atpakaļ no Ziemeļu mola gala, pludmales smiltis redzamas kā šaura, dzeltenīga svītra. Pāri koku galotnēm saulē spīd katedrāles zeltītie kupoli Karostā.  Joprojām apkārt tāds miers – pavisam lēns vējš un silta bezmākoņu saule. Mola tālākais punkts (šobrīd pieejamais) sasniegs, laiks atpakaļ. Līdz krastam  vēl nieka 1,7 kilometri.

Atceļā redzu – notikusi pārmaiņa. Mola abās pusēs te viens, te otrs no ūdens ceļ laukā pa kādai noķertai zivij. Viens vīrs bija pavisam lepns par savu guvumu – garu, tievu zivi ar pavisam smailu degungalu. Tādu nebiju redzējis. Arī pats veiksminieks teica apkārtējiem – tāda pirmā viņa mūžā.

Uzmanīgi laipodams pāri mola nelīdzenumiem un vienlaikus ar acīm ķerdams jaukos skatus iedomāju, ka pāris gadus iepriekš biju nogājis līdz pašam mola galam Latvijas pretējā piejūras stūrī – Ainažos. Tur bija vieglāk, jo togad vējš jūras ūdeni bija pastūmis tālāk no krasta un lielāko daļu varēja soļot pa cietzemi.

Ar to arī mans jaukais gājies līdz pašam Liepājas Ziemeļu mola galam ir galā.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *