Netālu no Pāles dzelzceļa stacijas pagāja mana bērnība un pamatskolas gadi. Tagad tās mājas vairs nav. Visai liela, divstāvu māja “Āboltiņi”, kurā bija vairāki dzīvokļi un veikals ar ieeju pa no pagalma, pa 3 – 4 koka pakāpieniem.
Garām mājai, paralēli dzelzceļa stigai, vēl tagad ir ar lieliem akmeņiem bruģēts ceļš, kas apaudzis ar zāli tā, ka daudzi braucēji pat nemaz nenojauš, kas zem tās.
Šaursliežu dzelzceļš no Valmieras līdz Pālei tika izbūvēts 1911.gada novembra sākumā. Vēl pēc diviem gadiem līniju pagarināja līdz Staiceles papīrfabrikai. Atceros, ka uz vaļējām dzelzceļa vagonu platformām pārvadāja, lielus iedzeltenus papīru ruļļus.
Dzelzceļa atzars (turpinājums) tika izbūvēts arī līdz Ainažiem un kopējais dzelzceļa līnijas Smiltene – Valmiera – Ainaži garums bija 114 km. Puikulē šī līnija krustojās ar platsliežu dzelzceļu, kas savienojās ar Rīgu un Igauniju.
Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās rudens vētras mežos radīja ievērojamus postījumi. Lai paātrinātu mežu sakopšanu un kokmateriālu transportēšanu, Pāles dzelzceļa stacijā izveidoja kokmateriālu krautuvi. No meža pieveda kokus dažādos garumos. Krautuvē tos sazāģēja, šķiroja un krāva vagonos vešanai tālāk.
Visam savs laiks, visam savs gals. 1977.gadā beidza darboties dzelzceļa pārvadājumi posmā Pāle – Ainaži, bet 1979.gadā – Puikule – Pāle – Staicele. Stāsta gan, ka vēl kādu gadu pēc tam uz Pāles purvu no Valmieras braucis pasažieru vagonu sastāvs. Dzērvenēs. Atbraucis, pastāvējis vairākas stundas uz sliedēm, tad skaļi notaurējies un braucis atpakaļ.
Atceros, ka netālu no sliedēm bija taisnstūra paaugstinājums. Pieaugušie stāstīja, ka tie esot pirmās dzelzceļa stacijas pamati. Pati ēka uzspridzināta otrā Pasaules kara beigās. Iespējams.
Dzelzceļa stacijai tika izmantota cita, dzeltenīgi bālu ķieģeļu ēka, nedaudz tālāk no sliežu ceļa. To atceros kā visai neomulīgu, ar vēsu uzgaidāmo telpu. Varbūt tādēļ, ka ar vilcienu tiku braucis vien ziemā, vai arī tik agri no rīta, ka bērnam viss liekas vēss un neomulīgs. Virs darbinieku un pasažieru ieejas durvīm bija piestiprināti reljafa burti “Pāle” latviešu un krievu valodās.
Internetā intereses pēc paskatījos Pāles dzelzceļa stacijas fotogrāfijas, ka krievu burti tur atradušies vēl salīdzinoši nesen. Nokritušo burtu vietās redzams, ka ārējie faktori tās vietas mazāk skāruši un uzraksts daļēji salasāms vēl šodien.
Gadu mijā biju atkal pie Pāles stacijas ēkas. Pavisam sakritusi. Un izrādās, kā tā nemaz nav ķieģeļu ēka, bet gan guļbūve, kas bijusi apšūta ar ķieģeļiem. …
Un blakus stacijas ēkai joprojām apdzīvota maza dzīvojamā ēka, kurā kādreiz dzīvoja Gusts – tajā pusē ļoti labi zināmais metāla stiepļu grozu meistars. Reizi nedēļā ar “gaujiņu” brauca tirgot grozus – pie garas kārts, kas piemeistarota pie mopēda bagāžnieka, piesēja 10 grozus (pa 3 rubļiem gabalā) un aiziet … Domāju Pāles pusē vēl daudzās mājās kalpo viņa darinātie grozi.
Man arī vēl ir viens tāds grozs. Vēsturiska relikvija?
Visits: 188
