USMAS Saulrieta Sonāte no malas

Lai arī informācija par kārtējo Saulrieta sonātes koncertu Usmas ezerā bija zināma jau iepriekš, galīgais lēmums par tā apmeklēšanu tika atlikts uz gandrīz vai pēdējo brīdi. Un arī tad ar nosacījumu – koncertu klausīties no krasta.

Tika steigta sagatavošanās – noskaidrot no kuras vietas krastā koncertu var vislabāk redzēt un / vai dzirdēt.  Pārrakts viss internets. Šajā ziņā nekādu atsauksmju. Arī par pašu koncert tikai tik vien kā – informācija, ka tas noticis agrāk un notiks arī šogad.

Tad atlika nākošais solis – ņemt talkā internetā pieejamās Usmas ezera kartes un mērīt attālumu no Mazalksnītes salas līdz Usmas ezera krastam dažādās vietās. Tā kā dabā tās vietas nepārzinu, paļāvos vien uz šādā veidā iegūto informāciju un kā piemērotāko vietu izvēlējos Dižgabalragu.  

Tad nu augusta pirmās piektdienas vakarā devos ceļā uz Usmas ezera pusi. Lai arī parasti nelietoju WAZE navigāciju, šoreiz tā bija vienīgā, kura atpazina Usmas ezera apkārtnes meža celiņus un solīja mani aizvest uz nolūkoto vietu Usmas krastā.

Tā arī bja. Neraugoties uz to, ka ceļš palika aizvien šaurāks, auto vairāk lēkāja uz augšu pāri koku saknēm nekā virzījās uz priekšu, Waze nepārprotami teica, lai braucot tik tālāk. Par atvieglojumu šur tur pamanīju pie kokiem piespraustas mazas lapiņas ar uzrakstu „uz koncertu”.  Tātad – virziens pareizs.

Kad likās, ka ceļš pavisam beidzies un tālāk tikai ezers,  starp kokiem parādījās klaja vieta … pilna ar automašīnām. No dažām steigšus tika celtas laukā laivas, pumpētas un liktas ūdenī. Starp koku zariem varēja saskatīt jau ezerā stāvošo jahtu mastus. Pa ūdeni aizskrēja vēl dažas novēlojušās motorlaivas .

Steigšus meklēju vietu no kuras vislabāk varētu ko redzēt un dzirdēt. Ooo, ir laipa ezerā. Gan tāda … hmm … ar retiem dēļiem un apšaubāmas celtspējas. Tā kā uz tās saradās aizvien vairāk cilvēku, likās, ka drošāk tomēr atrast omulīgu vietu krastā.

Bez manis krastā bija vēl daudz cilvēku, kuri nolēmuši koncertu klausīties no attāluma. Tad nu tie iekārtojās kur nu kurais. Cits pie galdiņiem zem kokiem, cits uz sedziņas pie paša ūdens, atspiežoties pret koku stumbriem un ļaujoties vēl sildošai saulei.

Lai arī mūziku un dziedātāju balsis krastā bija dzirdamas visai vāji, ievēroju cilvēku uzvedību.  Kā īstā koncertzālē koncerta laikā,  kad cenšas nepārvietoties dziesmas laikā. Bet, ja arī kāds kaut kur gāja, tad centās likt soļus tā, lai sausās zāles un lūstošo zariņu troksnis būtu pēc iespējas mazāks. Patīkami.

Rīkojoties tāpat, ar pauzītēm, nonācu pie ezera nedaudz citā vietā. Sākumā iztraucēju pīļu ģimeni, kura iemetās ūdenī un pazuda niedru biezumā. Tā kā klausījos mūziku un dziedājumu nekustoties, tad pēc laika ģimene  atgriezās un gandrīz vai pie manam kājām uzrīkoja sanitāro stundu – tīrīja un ietaukoja sava spalvas, it kā manis tur nemaz nebūtu.

Tāpat klusām atgriezos sākotnējā vietā krastā netālu no laipas. Un pārsteigti konstatēju, ka pie ūdens vairs nav neviena skatītāja. Kā man vēlāk teica – cilvēki klausoties tik klusi uzvedušies, ka gar viņu kājām pa ūdeni peldējušas … čūskas. Droši vien zalkši – bet tomēr neomulīgi. Stāvot tajā vietā man pašam gar kājām droši skraidīja lielākas un mazākas … ne jau skudras, bet … peles.

Tikmēr saule devās uz rietu aiz pretējā krasta meža galiem un pamazām modās vējš. Palika vēsāk un vēja kustinātas aizvien skaļāk šalca niedres, reizēm pat pārspējot mūzikas skaņas no pretējā krasta. Likās, ka nocietušies arī vairāku motorlaivu vadītāji, kuru vadītās laivas pavisam noslāpēja iespēju kaut ko dzirdēt. Tā nu koncerta izskaņa palika nesaklausīta.

No krastā esošo cilvēku sarunām varēja saprast, ka iepriekšējos gados dzirdamība krastā ir bijusi daudz labāka. Varbūt tādēļ daļa no viņiem nemaz nebija plānojuši doties ezerā uz koncerta vietu.

To kā izskatījās pašā koncerta vietā Usmas ezerā pie Mazalksnīte salas, redzēju internetā ievietotajās fotogrāfijās un video ierakstos. Domāju, ka nākošajā gadā augusta pirmajā piektdienā tur atgriezīšos, bet jau sēžot laivā un pašā koncerta norises vietā uz Usmas ezera ūdens.

Uz manis aprakstīto Dižgabalragu var nokļūt, ja braucot no Rīgas puses Ventspils virzienā aiz Spāres apmēram pēc 2 km nogriežas pa kreisi. Tur daudz dažādu norāžu – viena no tām – Bukdangas. Tālāk braucot pa grants ceļu nonāk pie krustojuma, kurā uz Bukdangām jānogriežas pa kreisi, bet Dižgabalragu var sasniegt braucot taisni.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *