Sācies vēl viens Jaunais gads. Vēl to saucam vārdā ar lielo burtu. Un man ienāca prātā tas laiks, kad divas gadu mijas sagaidīju atrodoties īpašā režīma iestādē, jo, vai tad savādāk varētu saukt obligāto militāro dienestu Padomju Armijā. Citi raksti par šo tēmu atrodami šeit: Krievos iešana

Vecgada pēdējās dienas rīts sākas ar telpu cītīgu uzkopšanu. Gaiteņa koši dzelteno, rievoto, keramikas flīžu grīda vispirms pamatīgi izmērcē ar ziepūdeni. Pēc tam kārta asu saru birstei no tehnikas degazācijas komplekta. Noslēgumā grīdu nosusina ar koka zāģskaidām. Grīda atkal kļūst koši dzeltena.

Pusdienu ēdienkarte bez izmaiņām, bet vakariņas … Papildus ierastajam biezenim un ceptai zivij – tējas vietā kompots un pāris biezu baltmaizes šķēļu.

Korņevo. Virsnieku mājas un veikals mūsdienās

Jau pirms vakariņām jāpārģērbjas parādes formas tērpā. Tajā ar spožajām pogām žaketei, zaļo virskreklu un kaklasaiti. Un bikses ar iegludinātām vīlēm. Kājās pavisam mazlietoti šņorzābaki. Nav jau kur tos valkāt, kā tikai tādās svētku reizēs kā šī. Jo mūsu militārā pilsētiņa patālu no civilizācijas. Aiz žogā ierīkotajiem vienīgajiem šaurajiem vārtiņiem – dažas daudzstāvu dzīvojamās mājas virsniekiem un viens veikals. Lai izskatītos gana nopietni, pie vārtiņiem norīkots sargkareivis. Rets tas gadījums, kad sargkareivis vienkāršajam zaldātam jautā vārtiņu virināšanas mērķi. Parasti atbilde – ar steidzamu ziņu pie tāda un tāda virsnieka.

Pēc vakariņām visiem jādodas uz ļenkomnatu (Ļeņina istabu), kurā izvietoti galdi kā parastā skolas klasē. Uz dažiem pirmajiem galdiem „pareizie” laikraksti un žurnāli. Bataljona zampoļits (bataljona komandiera vietnieks politiskajos (vai audzināšanas) jautājumos) norunā savu sakāmo par mūsu pienākumiem pret valsti gan pašreiz, gan arī nākošajā gadā. Turpmākais laiks līdz pusnaktij – pašu ziņā. Var skatīties Maskavas televīzijas raidījumus, ieskaitot tajos (padomju) gados populāro Goluboij ogoņok (Zilā uguntiņa) , lasīt avīzes vai žurnālus, savu grāmatu, rakstīt vēstules vai arī sacensties šahā un domino.

Pāris stundu pirms pusnakts rotas staršina paņem sev līdzi vairākus jaunos un dodas ēdnīcas virzienā. Pēc laiciņa viņi atgriežas ar vairākiem spaiņiem un termosiem. Termosos jau saldināta tēja, bet spaiņos – tradicionālais gadu mijas ēdiens šajā iestādē – vinegrets. Svētku mielasts var sākties.

Kremļa kuranti noskanējuši. Sācies jauns gads. Gan 1976., gan 1977. Līdzīgi. Atskan komanda doties gulēt. Gandrīz visiem nav citas izvēles. Izņemot dembeļiem. Kādu no jaunajiem noliek uz vakts pie loga kāpņu telpā, lai brīdina par dežurējošā virsnieka tuvošanos. Televīzijā tiek skatīta interesantāka programma nekā Maskavas raidītā. Kaļiņingradas televīzija pēc pusnakts rāda programmu Dļa tjeh, komu nespitsja (Tiem, kuriem nenāk miegs). Populārāka gan cits, pašu izdomāts nosaukums: Dļa tjeh, komu neskem spatj (Tiem, kuriem nav ar ko gulēt).

Atskan brīdinājuma sauciens no sarga kāpņu telpā. Pēc dažām minūtēm Ļeņina istabā ienāk dežurējošais virsnieks. Tā ir klusa un tumša. Tikai … televizors silts. Viņš izslēdz gaismu un dodas prom. Pēc īsa brīža televīzijas seanss tiem, kuriem nav ar ko gulēt, turpinās.

Atkal sarga brīdinājums no kāpnēm. Atkal tumša un klusa Ļeņina istaba. Atkal silts televizors. Dežūrvirsnieks paņem televizora elektrības vadu un dodas prom.

Televīzijas seanss atkal turpinās. Radio izlūkiem nav problēmu piemeklēt kādu vadu galu, lai televizoru pievienot strāvai. Atkal sarga brīdinājums no kāpnēm. Atkal tumša un klusa Ļeņina istaba. Atkal silts televizors.

Par šo jaungada nakti pēc pusnakts dažas dienas vēlāk stāstīja pati aktīvi darbojošā persona – mūsu rotas viens no vada komandieriem, dežurējošais virsnieks vecākais leitnants Cibuļskis.

Visits: 64

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail