Vai jums ir gadījies, ka kāds nejauši dzirdēts stāsts vai teikums raisa paša atmiņu straumi? Šodien darbojos mājsaimniecībā (kā tagad pieņemts teikt) un klausījos fonā skanošo radio par to, kā ģimenes iegādājas, pārdod tālāk vai arī vienkārši atdod lietošanās citai ģimenei bērnu apģērbus un apavus.
Īpaši man “iekrita ausī” kādas mammas stāsts par to, ka pēc astoņu gadu “prombūtnes” šādā ceļā viņu ģimenē atgriezies kāds pirmdzimtā bērna apģērba gabals. Ar vecākiem labi zināmā vietā iešūtu bērna vārdu un uzvārdu.
Tas bijis tik pārsteidzoši, patīkami un mīļi pēc tik ilga laika “satikt” sev zināmu lietu, ka šo apģērba gabalu ģimene paturējusi kā sava veida relikviju.
Dzirdot šo stāstu, kā tāds zibsnis no manas atmiņas izpeldēja kāds cits, paša piedzīvots gadījums. Uzreiz arī to nosaucu par “Stāsts par kādas karotes ceļojumu”.
Notikumi risinājās tajos laikos, kad tagad vairs neeksistējošas valsts Padomju Savienības vīriešiem vajadzēja doties pildīt savu “pienākumu” obligātajā militārajā dienestā. Arī es saņēmu pavēsti ar tajā ierakstīto datumu – 1.novembris. Viena no prasībām bija, ka ierodoties kara komisariātā bez vairākiem citiem obligāti nepieciešamiem priekšmetiem, līdzi jāņem krūzīte un karote.
Mājās sameklēju tādu no skata izturīgu alumīnija sakausējuma karoti, liekas, ražotu “Darba Spars”, un sāku ko “personificēt”. Tās rokturī ar vīli visai dziļi un pamatīgi iegravēju dažādas tautiskās rakstu zīmes. Atzīšu, ka īsti nesapratu to nozīmi, bet tās man vienkārši patika. Ar šādi sagatavotu karoti arī ierados agri 1.novembra rītā pie Limbažu kara komisariāta. Par to, kas tur notika, jau rakstīju kādā citā stāstā: Agrais rīts pie kara komisariāta
Pēc ierašanās armijas vienībā Korņevā, Kaļiņingradas apgabalā, kādā no pirmajām dienām notika personisko mantu apskate. Visiem karavīriem vajadzēja uzrādīt ne tikai formas tērpa kabatu saturu, bet arī to, kas glabājas naktsskapītī. Tad arī visiem, izņemot “dembeļus” (kas nodienējuši vismaz 1,5 gadus), nācās atvadīties no savām “privātajām” karotēm un tās nogādāja karavīru ēdnīcā. Tā šķīros arī no savējās.
Šeit iederētos maza atkāpe par to, kā karavīru ēdnīcā notika ēšana. Uz liela galda, kas paredzēts 10 personām, vienā galā atadās liels katls ar pamatēdienu (zupa, putra vai kartupeļu biezenis), mazākā traukā – piedevas (mērce). 10 glāzes ar dzeramo, maize un 10 karotes atradās galda pretējā galā. Viens “dalītājs” dalīja metāla bļodiņās ēdienu, no otra galda gala no rokas – rokā padeva dzeramo un maizi. Pirmie pie ēdiena tika “dembeļi”. Ēšanu, jeb kā to sauca armijā – “ēdiena uzņemšanu”, beidza tad, kad bija paēduši “dembeļi”. Tad nu jaunajiem vajadzēja ēst ļoti ātri, lai pagūtu paēst atvēlētajā laikā.
Pēc tam, kad noskanēja komanda “beigt ēdiena uzņemšanu” (zakončitj prijom pišči), neapēsto ēdienu salēja vienā no bļodiņām, ar rupjmaizes gabalu saslaucīja to, kas nokritis vai izlijis uz galda virsas. Atlikumu un netīros traukus divi karavīri aiznesa uz trauku mazgātavu. Tikmēr pērējie straujā solī devās stāties ierindā pie ēdnīcas.
Tomēr ne vienmēr ēdām ēdnīcā. Bieži ēdienu termosos atveda uz lauka, mācību nodarbību vai cita uzdevuma izpildes vietām. Ne vienmēr līdzi atvesto karošu skaits sakrita ar karavīru skaitu. Tad nu kāds “gaidīja rindā” uz karoti. Tikmēr ēdiens atdzisa vai arī paēšanai laika atlika pavisam maz. Tādēļ karavīri atkal meklēja iespējas tikt pie “savas” karotes, ko glabāja drošā, ērti sasniedzamā vietā – aiz zābaka stulma pie kājas. Karošu tīrīšana un dezinficēšana notika ātri un vienkārši – visbiežāk – nolaizot pirms un pēc ēšanas. Ja bija tuvumā ūdens, tad, protams, arī nomazgāja, pirms to atkal paslēpt zābakā. Teiksiet – vēēēēē!? Bet nedzirdēju, ka no tā kāds būtu saslimis.
Neatceros, cik ilgs laiku jau biju nodienējis, kad vienu dienu uz ēdnīcas galda atkal ieraudzīju “savu” karoti. Riskējot “dabūt pa pirkstiem” no vecajiem, aši pastiepu roku un pirmais paķēru karoti. Ieraugot “dembeļu” dusmīgos skatienus par nerakstītā, bet “stingrā režīma” pārkāpumu, dažos vārdos paskaidroju šīs karotes vēsturi. Man piedeva. Toties es jutos tā, it kā būtu saticis sen nesastaptu paziņu. Pēc ēšanas, savu “paziņu” nemanāmi noslēpu iepriekš aprakstītajā drošajā vietā.
Kaut kad uz pavasara pusi ēdnīcā atkal konstatēja, ka trūkst karošu. Ne jau es viens biju “pieradinājis” personisko karoti. Sekoja nākošā, pēkšņā mantu pārbaude, kuras laikā nācās uzrādīt arī to, kas slēpjas aiz zābaku stulmiem. Otro reizi šķīrās mans un karotes ceļš.
Tajā vasarā armijā notika kas līdz tam nepieredzēts – mani un vēl dažus “jaunos” vien pēc sešu mēnešu nodienēšanas nosūtīja uz ražas novākšanas darbiem Krievijas stepēs. Gadījums neparasts, jo līdz tam šajos darbos komandēja tos karavīrus, kuri nodienējuši vismaz gadu vai pat vairāk.
Kopumā šajos darbos Krievijā pavadīju sešus mēnešus. “Līgo” vakarā ieradāmies pirmajā mītnes vietā stepē, bet Kaļiņingradā atgriezāmies 22.decembrī.
Baroja mūs dažādās vietās – zem klajas debess, teltīs, kolhozu ēdnīcās vai vienkārši lielākās, piemērotās telpās. Vienā no ēdienreizēm atkal sastapu “savu” karoti. Nez, kādus ceļus gan tā bija gājusi līdz satikāmies stepē ļoti tālu no armijas daļas. Pats par sevi saprotams, ka es no tās vairāk nešķīros.
Tās mēs kopā ceļojām vairākus mēnešus, līdz decembra sākumā nonācām dienvidos, Kubaņas stepēs, lai no dubļainajiem laukiem novestu cukurbietes. Tur mūsu draudzībai “pielika punktu” mana kāre uz saldumiem.
Naktīs jau nedaudz piesala. Kādā brīvā brīdī kopā ar vēl dažiem latviešiem ciema veikalā nopirkām kluci (lielu, kantainu gabalu) halvas. Tā te bija izcili garšīga. Četratā iespiedāmies ZIL-157 kabīnē. Ar siltajiem vateņiem (bušlatiem) mugurā jutāmies visai cieši. Vidū sēdošie uz ceļgaliem uzklāja avīzes lapu un attina halvas saini. Laiks mielastam!
Un tieši šajā ilgi gaidītajā brīdī ar klusu knakšķi pārlūza mana līdz šim uzticamā pavadone – “privātā” karote. Aukstā halva tai izrādījās ne pa zobam. Ar to arī mans stāsts galā.
Visits: 75
