Katru dienu sekoju līdzi ziņām par to, kas notiek teritorijā uz ziemeļiem no Melnās jūras – Ukrainā. Lasu par to, ka tur pasaules otrā varenākā armija (kā to sauca līdz šim) uz laukiem un mežos atstāj tik daudz savas tehnikas, ka nākas ķerties pie gadiem ilgi krātajām rezervēm. Tomēr izrādās, ka ne visa glabātā tehnika ir uzreiz izmantojama bez remontēšanas. Pēc tā secinu, ka nodrošinājuma jomā nez vai kaut kas daudz ir mainījies no maniem Obligātā militārā dienesta (OMD) laikiem pagājušā gadsimta otrajā pusē. 

OMD laikā atrados radio un radiotehniskās izlūkošanas rotā izlūkbataljonā. Dienesta sākumā rotas staršina bija tāds pats OMD karavīrs staršinas pakāpē Zubiks. Kad atgriezos no ilgstoša komandējuma ražas novākšanā, Zubiks staigāja praporščika uzplečos – palicis profesionālajā dienestā. Kas to lai zina, kādēļ viņš tā izlēma. Vai dēļ izdevīga (un ienesīga) dienesta noliktavā vai arī dēļ smukās virsnieku ēdnīcas oficiantes, kuru Zubiks bija sācis “lenkt” vēl OMD laikā.

Bet šoreiz stāsts nebūs par praporščiku Zubiku un oficianti, bet gan dienesta apstākļiem, kas OMD karavīrus mudināja būt visai attapīgiem, lai izpildītu komandieru pavēles.

Radio izlūkošanas rotā speciālā tehnika bija uzstādīta uz salīdzinoši jaunām automašīnām ar pavisam mazu nobraukumu. Ja arī kaut kas sabojājās, tie pārsvarā bija visādi sīkumi – izdega kāda lampiņa, sabojājās pagriezienu signālu relejs vai kas tamlīdzīgi. Tomēr novērst bojājumu nebija tiek vienkārši. Rezerves daļu noliktavas tukšas. Vismaz mums, OMD kareivjiem, tā teica. Vai nu taupīja daļas lai parādītu pārbaudēm (inspekcijām), vai nekā nebija, jo praporščiki daudz ko bija pārdevuši vietējiem kolhozniekiem.

Nopietnas inspekcijas no “pašām augšām” ieradās divas reizes gadā. Pavasarī un rudenī. Tām gatavojās īpaši centīgi. Fiziskie treniņi, ka pat likās – vai neesmu nonācis sporta bataljonā. Kā arī mācību nodarbības – sākot ar politzinībām un beidzot ar militāro profesiju.

Pārbaudēm gatavoja arī materiālo pusi – kazarmas, teritoriju, tehniku un tehnikas garāžas. Visi kakti tika berzti līdz pedantiskai spodrībai. Kur tas nebija iespējams – aizkrāsoja vai nobalsināja. Ja “nesmukums” bija pārvietojams, tad uz pārbaudes laiku to aizveda “prom no acīm” – uz tuvāko mežu. Tajā skaitā vienu karavīru – augumā krietni virs 2 metriem – kuram nebija iespējams (vai negribēja) nodrošināt normāla paskata formas tērpu.

Bija arī tādi gadījumi, kad atklājās tehniski defekti tām automašīnām, kuras bija “obligāti atrādāmo” sarakstā. Tad komandieri staigāja lamādamies un spļaudami “zili  melnu” un solot nabaga OMD šoferi “izdrāzt”, ja līdz rītam defekts netiks novērsts.

Reizēm problēmas novēršanai pietika ar bojātā mezgla izjaukšanu, iztīrīšanu un noregulēšanu. Tomēr ne vienmēr ar to bija līdzēts. Glābt varēja tikai detaļas vai mezgla nomaiņa. Kur tādu lietu ņemt “līdz rītam”, ja noliktavas tukšas?

Vienīgā iespēja – nozagt. Pirmā izvēle – rezerves automašīnas, kas atradās atsevišķā, neapsargātā garāžā, un neviens neatcerējās, kad tās būtu iedarbinātas vai izbrauktas pagalmā. Par to esamību nezināja arī pārbaudītāji.

Ja tur vairs nebija ko ņemt, tad nākošā izvēle – kāda no kaimiņu vienību garāžām. To īstenot jau bija sarežģītāk, jo nakts laikā visu teritoriju apsargāja bruņotas patruļas. Bet, ja ļoti, ļoti vajag, tad kareivis varēja paveikt daudz ko.

Svarīgi, lai nākošajā dienā izpaliktu “izdrāšana”, tehnika darbotos un komandieris uzslavētu par izrādīto attapību. Labi saprotot to, no kurienes varētu būt “nākusi” vajadzīgā detaļa.

Tā nu varenajā armijā notika tehnikas kopšana, tehnikas remontēšana, ka arī apgāde un “pārapgāde” ar vajadzīgajām rezerves daļām. Pieļauju, ka gadu gaitā šīs metodes nav mainījušās.

Views: 125

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail