Nākošajā dienā pēc zvēresta nodošanas mūsu īpašais saudzējošais režīms (karantīna) ir beidzies. Mūs sadala pa bataljona vienībām. Līdz ar to pārceļamies uz citām telpām kazarmās. Man un vēl dažiem nosacīti laimējies – savas mantas jāpārnes tikai uz gaiteņa pretējo pusi. Man ierāda vietu lielā guļamtelpā gultas otrajā stāvā. Laipni lūgti „ķīniešu rotā”.
Sākumā nesapratu, kādēļ atsevišķā izlūkbataljona ceturto rotu sauca par „ķīniešu rotu” (kitaijskaja rota) un kādēļ esmu nokļuvis tieši te. Pavisam ātri noskaidroju, ka piepildījusies mana karantīnā izteiktā vēlēšanās – nonākt vienībā, kurā visvairāk automašīnu. Bet par „ķīniešu” rotu to sauc tādēļ, ka tajā ir daudz vairāk karavīru nekā trijās citās bataljona rotās.
Kur tad īsti esmu nokļuvis? Tanku divīzijas atsevišķais izlūkbataljons ar četrām rotām. Pirmās divas izlūku rotas „tuvās” darbības, jeb „piefrontes” izlūkošanai. Pārvietojas ar veciem, maziem bruņutransportieriem BRDM, kurus paši sauc par „krokodiliem” dēļ tālu uz priekšu izvirzītu motora nodalījuma, kas atgādina krokodīlu profilā. Trešā rota – izklausās nopietni, „tālās darbības” izlūki (glubinščiki), kuru darbība paredzēta vairākus desmitu kilometru aiz frontes līnijas. Galvenais pārvietošanās līdzeklis – motocikli ar blakusvāģi. Lielākai daļai motociklu „velk” arī blakusvāģa ritenis.
Ceturtā rota (manējā) pārvietojas tikai ar dažādu modeļu apvidus automašīnām. Šo rotu sauc ne tikai par „ķīniešu” rotu, bet arī par „inteliģento” rotu, jo tajā visi karavīri (pat autovadītāji) ar vidējo izglītību, kas 1975.gadā izklausās nopietni un neparasti. Ceturtā rota „kara laikā” nekur daudz nebraukā – aizbrauc automašīnas uz norādītajām vietām, izvērš iekārtas un „karo”, jo tā ir radio un radiotehniskās izlūkošanas rota.
Mazākās automašīnas GAZ-69 (bobiks). Dažās uzstādītas jaudīgas radiostacijas sakaru uzturēšanai lielos attālumos. Citos „bobikos” – speciāli radari, kuru antenas atgādina satelīta “šķīvjus”. Uzstāda nedaudz virs zemes. Spēj vāji šķēršļotā apvidū pat līdz 1,5 līdz 2 km attālumam pamanīt atsevišķu karavīru ar ekipējumu. Ziemā neapskaužami – aukstie vēji svilpo pa brezenta virsbūves spraugām. Nekādi sildītāji nepalīdz.
Nākošā „kategorija” – GAZ-66 ar RPS (radaru peilēšanas stacija). Virs slēgtās virsbūves izvērš lielai, plakanai kastei līdzīgu antenu, ar kuras palīdzību uztver visus radaru signālus. Izanalizējot signālus, nosaka, kāda modeļa radars tiek lietots – attiecīgi, kāda vienība atrodas konkrētā vietā, kas lieto šo radaru.
Lielākais braucamais – ZIL – 157. Trīsasu apvidus auto ar fantastisku caurbraukšanas spēju bezceļa apstākļos. Uz šiem auto uzstādītas RLS (radiolokācijas stacijas), jeb vienkāršāk sakot – pelengatori. Tie ievērojami atšķiras no tiem, kurus rāda filmās par karu un spiegu ķeršanu. Virs slēgtās virsbūves uz salokāma un reizē teleskopiskā „kāta” izbīda visai spurainu antenu ar daudziem 1-1,5 metrus gariem „stienīšiem” (štiriem). Pelengators nosaka, kādā virzienā no uztvērēja atrodas ieslēgta radiostacija un novelk nosacītu līniju kartē. Ja tādas līnijas novelk no vēl kāda pelengatora, tad līniju krustpunktā atrodas ieslēgta radiostacija. To var nopeilēt pat tad, ja radiostacija ieslēgta tikai klausīšanās režīmā.
Jāpiemin vēl viens GAZ-66 ar īpašu radiostaciju, kas paredzēta sakaru uzturēšanai ar lidmašīnām, lai uzreiz norādītu atklātos mērķus uz zemes. Ārēji – vienkārša slēgta „būda” ar divām lokanām, bet ļooti garām radioantenām.
Pēc „sadales” man tiek GAZ-69 ar radiostaciju. Ekipāžā divi lietuvieši. Tie paši, kuriem par „ģedovščinu” īsi pirms demobilizēšanos noplēsa seržantu uzšuves.
Padomju Armijā noteikta sava kārtība – lai brauktu ar noteikta tipa automašīnu, ar to jāveic braukšanas apmācība vairāku simtu kilometru garumā dažādos ceļa apstākļos. Tā vienlaikus laba iespēja iepazīties ar apkārtni ārpus garnizona teritorijas. Pat braukt gar pašu PSRS – Polijas robežu un pataustīt dzeloņstieples gar to. Noslēguma pārbaudījums – „maršs” – nepārtraukts brauciens vismaz 150 km garumā. Tikai tad tiek pieņemts lēmums – vai ir pietiekamas prasmes vadīt automašīnu ar aparatūru un cilvēkiem.
Pirmais un … pēdējais brauciens uz tuvāko poligonu notiek bez problēmām. Kādēļ pēdējais brauciens? Vada komandieris (bijušais profesionālais kravas auto šoferis) pieņem lēmumu, ka manas braukšanas prasmes ir labākas par cerēto un mani „pārceļ” uz augstāko kategoriju – uztic vadīt ZIL-157 ar pelengatoru. Protams, pēc papildus apmācības braukšanā.
Zil-157 ir pavisam kas cits. Ja GAZ-69 pa bedrainajiem ceļiem un šķēršļotu bezceļu var noturēt vēlamajā virzienā salīdzinoši viegli, tad ZIL-157 dabūt vēlamajā virzienā var ar visai lielu fizisku piepūli. Stūre bez pastiprinātāja, riepas salīdzinoši šauras un uz piebrauktā sniegotā ceļa (decembris) bremzējot slīd sāņus. Arī šis eksāmens nokārtots.
Pirmais izbraukums uz mācību poligonu ar ZIL-157 pelengatoru. Mani pienākumi vienkārši. Klausīt komandiera norādījumiem un aizbraukt uz vajadzīgo vietu. Iedarbināt benzīna strāvas ģeneratorus un nodrošināt to nepārtrauktu darbību. Pārmaiņus ar citiem apsargāt mašīnas.
Lai nodrošinātu labu radiosignālu uztveršanu un raidīšanu, pozīcijas tiek izvēlētas atklātās vietās, paaugstinājumos, tālu no mājām vai apdzīvotām vietām. Pakļauti visiem vējiem gan vasarā, gan ziemā. Parasti vienā pozīcijā blakus atrodas GAZ-69 ar radiostaciju, GAZ-66 ar RPS un ZIL-157 ar pelengatoru. Kopā sanāk kādi 13 – 15 karavīri. Ja pārēji darbojas ar savu aparatūru katrs savā „būdā”, tad šoferiem – totālā garlaicība.
Vairāk par maniem iespaidiem Obligātajā Militārajā Dienestā Padomju Armijā varat lasīt šeit: KRIEVOS IEŠANA
Visits: 87
