Turpinājums stāstu sērijāKrievos iešana

Ievadam.

Kornevo-sport-gorodokŠoreiz par neformālo hierarhiju un neizbēgamām “karjeras” iespējām obligātā militārā dienesta laikā Padomju Armijā. Par šo tēmu dzirdēts daudz stāstu, bet es rakstu par paša piedzīvoto un novēroto konkrētā armijas vienībā. Iespējams, ka manis stāstītais stipri atšķirsies no citu pieredzes. Tātad, man varbūt laimējies?

1.līmenis. Karantīna (karanķin). Grūti nosakāma statusa periods pašā obligātā dienesta sākumā. Parasti tā ilgums – viens mēnesis, kurā cilvēks nav nekas. Vairs nav civilpersona, bet vēl arī ne īsts karavīrs, kaut tērpts formas tērpā.

Saudzējošs režīms, kurā pieradina pie noteiktās formālās armijas kārtības, bet vienlaikus pasargā no nerakstītajiem karavīru vides likumiem. Pieradina pie pavēļu bezierunu izpildes, tomēr bez piespiedu līdzekļu piemērošanas. Pagaidām. Detaļas lasāmas stāstījumā “Pavisam cita Karantīna”.

2.līmenis. Salaga. Netulkojas uz latviešu valodu. Dienests nākošos piecus mēnešus pēc karantīnas. Absolūts beztiesību pakļaušanās periods. Saprotams, ka pavēles var dot jebkurš komandieris, sākot ar seržantu līdz apakšpulkvedim (kombatam). Tomēr papildus tam jāsamierinās arī ar to, ka salagam rīkojumus var dot jebkurš karavīrs, kurš nodienējis ilgāk par sešiem mēnešiem.

Šie neformālie rīkojumi ir īpaši netīkami, jo tiem bieži nav pat nekāda loģiska pamata. Drīzāk tīksmināšanās par iespēju kaut šādā veidā izmantot savu varu pār kādu citu, kuram praktiski nav nekādu iespēju sevi aizstāvēt. Tos, kuri šai kārtībai pretojas, salauž fiziski vai psiholoģiski. Vajag lielu iekšēju spēku, lai neformālo kārtību pārdzīvotu bez ārēji pamanāmām emociju izpausmēm. Reiz iebildu – dabūju tādu seržanta (lietuvieša) kājas spērienu pa krūtīm, ka atlidoju pret gaiteņa pretējo sienu.

Ja salaga izrādīs emocijas, garantēta iespēja kļūt par ilgstošu neformālo attiecību uzmanības objektu. Mūsu rotā par tādu kļuva kareivis Lisovskis. Kalsnas miesas būves kareivis, kurš vienmēr raudulīgā tonī emocionāli reaģēja uz jebkuru citu kareivju rīkojumu. Četru mēnešu laikā puisi noveda līdz momentam, kad viņu paguva saķert uz kazarmas loga palodzes pirms izlēkšanas.

Vainīgajiem “dembeļiem” (diviem lietuviešiem) sodu sprieda ātri, lai informācija nenonāktu aukstāku priekšnieku ausīs. Bataljona komandiera kabinetā no viņu uzplečiem noplēsa seržantu uzšuves un pazemināja par ierindniekiem. Vien dažas nedēļas pirms demobilizēšanās. Psiholoģiski sāpīgi, jo seržanta statuss abiem daudz ko nozīmēja.

3.līmenis. Molodoj. Precīzu tulkojumu, lai nezaudētu jēgu, nezinu. Nodienējuši sešus mēnešus. Īsti “ķēdes suņi”. Jau drīkst dot nelielus rīkojumus salagām,  bet paši raustās no čerpakiem un dembeļiem, ko tie arī izmantoja. Lai paši nesaņemtu sodus par salagu pazemošanu vai izmantošanu, dembeļi “uzrīdīja” kādu no molodoj kastas, kurš centās izkalpoties vecākajiem. Ja molodoj atteiksies no salagu  izrīkošanas, tad pats kopā ar viņiem var tikt norīkots berzt grīdas vai tualetes podus.

4.līmenis. Čerpak. Nodienējis jau gadu. Var justies salīdzinoši droši, jo bez īpaša iemesla dembeļi  viņu neaiztiks, bet pats var izrīkot salagas un kādu molodoj. Lai būtu pavisam droši, daži čerpaki centās vai no acīm nolasīt īpaši neganto dembeļu vēlmes.

5.līmenis. Dembeļ. Nodienējis pusotru gadu. Atrodas neformālās hierarhijas kāpņu pašā augšgalā. Faktiski “zelta dzīve” – var izrīkot salagas, molodoj un čerpakus pat tad, ja viņiem uz uzplečiem pleciem kāda seržantu strīpiņa. Ja nav īpaši nekaunīgs armijas režīma grāvējs, tad dembeļa statusu respektē arī zemāko līmeņu virsnieki. Manuprāt tādēļ, ka virsnieki tīri labi saprot, kuri tad faktiski uztur noteiktu kārtību vienībā un kazarmās tad, ka virsnieki dodas pie ģimenēm vai draudzenēm vakaros un nedēļas nogalēs. Protams, ka dembeļi. Dembeļu galvenā nodarbe – gatavot mājās vešanai savu dembeļu albumu ar fotogrāfijām un “aprīkot” savu parādes formas tērpu ar visādiem spīguļiem – nozīmītēm, lentītēm un akselbantēm.

Mana dienestā atlikušā pusotra gada laikā rotā neformālajās attiecībās neatkārtojās nekas tāds, kas notika ar Lisovski. Domāju, ka bataljona vadība “pievilka grožus” un svarīgs arī pašu karavīru izglītības līmenis. Mūsu rotā visiem karavīriem (pat no kalniem nokāpušajam uzbekam, kurš sākumā nekā nesaprata krieviski), bija vidējā izglītība. Diviem – pat augstākā.

Tāda bija karjeras iespēja Padomju Armijā. Gribēja vai nē, katram līmenim vajadzēja “iet cauri”.

Visits: 86

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail