Turpinājums stāstu sērijāKrievos iešana

Kornevo-zverests1Karantīna ir apmēram mēnesi garš laika periods no iesaukšanas dienas Padomju Armijā līdz dienai, kad jauniesauktais svinīgos apstākļos zvēr būt uzticīgs un neko nežēlot Padomju Savienības interešu labā.

Mēs patiesi esam kā karantīnā vistiešākā nozīmē. Lai arī dzīvojam vienā stāvā ar obligātā dienesta karavīriem, mums, karantīnai, iedalīta atsevišķa guļamistaba ar kādām 30 guļamvietām divstāvu metāla karkasa gultās.  Ar citiem dalām vien mazgājamo telpu ar metāla izlietnēm gar vienu sienu, tualeti ar caurumiem grīdā ik starp divām rievotām čuguna „pēdām” un bitovku  – sadzīves istabu ar augstiem spoguļiem pie sienām, gludekļiem un galdiem gludināšanai. Un arī „Ļeņina istabu” – kaut ko līdzīgu skolas mācību klasei ar dažādiem patriotismu veicinošiem plakātiem pie sienām.

Dienas kārtībā gluži kā skolā. Pie sienas liels nodarbību saraksts nedēļai, kurā atzīmēts viss pa stundām un minūtēm – sākot no rīta rosmes līdz vakara pastaigai. Ja rīta rosme ikvienam normāli domājošam cilvēkam liekas normāls (loģisks) dienas sākums armijā, tad vakara pastaiga pirms gulētiešanas – kas, pie velna, tā ir? Pamēģināšu paskaidrot.

Vakarā, pēc tam, kad pēc saraksta pārbaudīta visu kareivju klātbūtne, izejam no kazarmas un nostājamies kolonā pa četri. Sākam soļot pa bruģēto brauktuvi un drīz atskan nākošā komanda – pesņju zapevai! (dziesmu sākt!). Tad tik sākas! Pa apli ap sporta laukumu vienlaikus soļo kādas sešas vai pat vairāk vienību. Katra no tām pilnā rīklē (jā, jā … ne pilnā balsī, bet vēl spēcīgāk) dzied savas vienības izvēlētu dziesmu. No lielā trokšņa var saprast tikai atsevišķas frāzes, kā, piemēram, Ņe plač ģevčonka, soldat verņotsja, ti toļķo žģi (neraudi meitenīt, kareivis pārnāks, tu tikai gaidi) vai arī Pisar napišet bumagu, tu bumagu podpišet kombat, čto čestno dva goda, služil soldat (rakstvedis uzrakstīs papīru, kuru parakstīs bataljona komandieris, ka kareivis godīgi dienējis divus gadus). Kā pavisam drīz noskaidrojām, tad mūsu bataljona komandierim šī pēdējā dziesma īpaši nepatika.

Kornevo-zverestsVēl karantīnā esot tā arī nesapratu šīs pastaigas jēgu. Pēc kāda gada man to izskaidroja viens no rotas virsniekiem – šādi svaigā gaisā izkliedzoties pirms gulētiešanas, karavīri izvēdinot plaušas un miegs esot veselīgāks. Varbūt arī taisnība, jo par miegu parasti nesūdzējos.

Ik pa dažām dienām karantīnā atved papildinājumu – pa 2 -3 jauniesauktajiem no Maskavas apgabala, Tatārijas, Kaukāza un Vidusāzijas. Vienlaikus redzam, kā cilvēka ārējo izskatu, uzvedību un pašpārliecību izmaina formas tērps. Īpaši atceros vienu vakaru, kad mums garām paveda vienu jaunpienācēju ar platiem pleciem, gariem matiem un nevērīgi grīļīgu gaitu. Ar pārākumu viņš noskatījās uz mums formas tērpos uz aizgāja pēc sava forma tērpa komplekta. Nākošajā rītā viņš stāvēja vienā ierindā ar pārējiem – ar gludi noskūtu galvu, kalsnu augumu un nedrošu skatienu. Vēlāk sarunās uzzināju, ka tur, civilajā dzīvē, viņš bijis kādas kompānijas barvedis kādā Ukrainas pilsētiņā, bet tagad vajag pastāvēt pašam par sevi.

Lielāko dienas daļu pavadām divās vietās – Ļeņina istabā (Ļeņinskaja komnata), kas vienlaikus ir gan mācību klase, gan arī atpūtas istaba ar televizoru. Mūsu uzdevums – pirmkārt, iemācīties no galvas zvēresta tekstu, jo daļa jauniesaukto no Kaukāza un Vidusāzijas nemaz neprot lasīt krieviski. Dažiem arī runāšana krievu valodā sagādā grūtības. Tāpat jāpagūst arī dieninieka  (dņevaļnij) pienākumi un citi armijas reglamenti no galvas.

Otra vieta – bruģētais laukums pie iebrauktuves tehnikas garāžās (parkā). Šeit apgūstam ierindas mācību – parastu soļošanu taisni un pagriežoties, parādes soli, kā pieiet pie komandiera un stāties atpakaļ ierindā. Mūs māca visus kopā un tad sadala pa pāriem – viens dod komandas, bet otrs izpilda un tad mainās ar uzdevumiem.

Tā kā Priekuļu tehnikumā militārās mācības pasniedzējs leitnants Jānis Špīlbergs labi prata savu darbu, tad šie vingrinājumi man īpašas grūtības nesagādāja. Liekas, to pamanījis arī seržants, jo izsauc mani no ierindas, paved sāņus un dzenā mani „pēc pilnas programmas”. Tad liek atgriezties ierindā pie pārējiem, bet pats apspriežas ar karantīnas priekšnieku, virsnieku. Nākošajā nodarbībā jau saņemu „paaugstinājumu”. Mani izsauc no ierindas un … pavēl individuāli nodarboties ierindas mācībā ar visvājāko no karantīnas kolēģiem.

Karantīnas laikā mūs pa vienam izsauc uz kanceleju un iztaujā par to, kur un par ko mācījies (it kā tas nebūtu rakstīts manos papīros), cik liels ir autovadītāja stāžs, kur gribētu dienēt. Man stāžs ir pusotrs gads un saprotu, ka šajā ziņā te esmu jau gluži vai kā „veterāns”, jo daudzi iesaukti uzreiz pēc autoskolu pabeigšanas. Tā kā neesmu prasmīgs krievu valodā un vēl īsti nesapratu, kur esmu nonācis un kādas ir izvēles iespējas, saku, ka gribu tur, kur visvairāk automašīnu. To man arī apsolīja. No savstarpējām sarunām zināju, ka daudz automašīnu ir saimniecības vadā (hozzvod), kurā dienot esot visai brīvs režīms. Biju kļūdījies.

Pienākusi zvēresta diena. Uzvelkam parādes formas tērpus ar žaketi, kreklu un kaklasaiti. Saņemam ieročus. Mūs nostāda ierindā un soļojam tālāk, nekā esam bijuši līdz šim. Garām blakus kazarmai, tad vēl vienai un izejam pa vārtiem uz auto ceļa. Tā pretējā pusē Sarkanās Armijas kareivju brāļu kapi. Mūs nostāda ierindā iepretim galdiem, uz kuriem atrodas liela grāmata cietos vākos. Zvēresta teksts. Vai nu tāpēc, ka laukā decembra pirmās dienas, vai arī uztraukums, ka var ko sajaukt – uznāk neliels drebulis.

Mūs izsauc pa vienam pie galdiem. Iedod lielo grāmatu – zvēresta tekstu. Nolasu. Kaut kur parakstos. Mūs ved atpakaļ uz kazarmu un pēc tam svētku mielasts – glāze kompota un cepumi. Karantīna beigusies. Pēdējā nakts mazajā guļamtelpā. Rīt katrs uz savu jauno vienību.

 

Visits: 58

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail