Kādā televīzijas pārraidē dzirdēju par ukraiņu karavīru motivāciju apgūt prasmes rīkoties ar rietumvalstu piešķirto tehniku un apbruņojumu. To ko citu valstu karavīri apgūstot mēneša laikā, ukraiņi to spēj nedēļā. To ko citi mācoties nedēļu, ukraiņi apgūst divās dienās.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pats pārliecinājos par to, cik efektīva ir cilvēka motivācija un patiesa interese apgūt jaunas zināšanas un prasmes. Tas bija periods, kad daudzu rietumu valstu bruņotie spēki sniedza atbalstu Latvijas Nacionālo bruņoto spēku izveidošanā un stiprināšanā. Zemessardzei izveidojās sadarbība ar Dānijas Zemessardzes akadēmiju karavīru apmācībā nepieciešamo zināšanu un prasmju apguvē.

Nezinu pēc kādiem kritērijiem tika izvēlēti zemessargi pirmajās mācību grupās. Diemžēl daļai no viņiem bija grūti saprast dāņu piedāvātās personāla vadības un apmācības metodes, kas kursa gaitā reizēm radīja nopietnus sarežģījumus.

Tas tika ņemts vērā izvēloties dalībniekus nākošajās mācību grupās. Uz Dāniju nolēma sūtīt tos virsniekus un instruktorus, kuri pēc atgriešanās Latvijā spētu apgūtās prasmes un zināšanas mācīt citiem karavīriem. Tādēļ katrs zināja ar kādu mērķi tiek sūtīts uz apmācību uz Dānijas Zemessardzes akadēmijā. Rezultāti bija pārsteidzoši labi.

Mācību kurss, kā akadēmijā pierasts, sākās agri pirmdienas rītā un bija paredzēts līdz vēlai piektdienas pēcpusdienai. Mūsu grupu sadalīja divās daļās. Viena daļa apguva individuālo mācību nodarbību sagatavošanas un vadīšanas prasmes, bet otra daļa – taktisko nodarbību sagatavošanu un vadīšanu apvidū.

Trešdienas pēcpusdienā pie manis pienāca dāņu virsnieks, kursa vadītājs, un ar samulsušu sejas izteiksmi paziņoja, ka ir problēma. Uzreiz nesaņēmis sīkāku skaidrojumu savā prātā jau pārcilāju visādus variantus: kāds mūsējais kaut ko “sastrādājis”? Kaut kas ar disciplīnu? Lauka nodarbībās kāds guvis traumu? Kas vēl?

Izrādījās – nekas no tā visa. Mūsu karavīri tik centīgi mācījušies, ka nedēļas vidū jau bija apguvuši piecu dienu kursa programmu. Dāņiem bija vajadzīga pauze, lai kursam sagatavotu programmas papildu saturu.

Pauze tika aizpildīta savdabīgā veidā. Mūs iesēdināja segtā kravas automašīnas kravas kastē un kaut kur veda. Pie militārās pilsētiņas vārtiem automašīna apstājās un kravas kastē tika ieceltas pāris kastes ar alu. Pēc īsa brauciena bijām nokļuvuši kāpās Ziemeļjūras krastā. Kamēr mēs pie jūras “vēdinājām” savas galvas un īsinājām laiku interesantās sarunās, dāņu instruktori akadēmijā gatavoja mūsu mācību kursa “pagarinājumu”.

Tomēr ar to negaidīti notikumi nebeidzās. Nākošajā dienā nodarbības sākās ierastajā laikā. Abas mūsu grupas aizveda līdz tuvākajam mežam saņēmām savus uzdevumus. Pēc laika pie manis atkal samulsis pienāca viens no dāņu virsniekiem – instruktoriem, kurš vadīja nodarbības otrai grupai – “taktiķiem”. Kas nu atkal noticis? Mežā esot pazudusi otra apmācāmo grupa. Kā tā – pazudusi?

Grupai esot dots uzdevums slēpti pārvietoties no punkta “A” uz punktu “B”. Bet no tā brīža, kad grupa iegājusi mežā, neviens no instruktoriem to vairs nav redzējis. Ka tikai nav nomaldījušies piejūras mežos un starp kāpu pauguriem.

Drīz vien pienāca ziņa, ka pazudusī grupa noteiktajā laikā “atradusies” norādītajā mērķī – punktā “B”. Sapratu, ka dāņus patiesi pārsteigusi mūsu karavīru prasme pārvietoties apvidū tik slēpti, ka pat instruktori viņus nepamanīja.  

Stāstu beigšu ar to, zemessargi no šī mācību kursa pēc tam prasmīgi pildīja savus pienākumus gan Zemessardzes mācību centros, gan arī Zemessardzes štāba apmācību daļā. Daži no viņiem tagad saņēmuši augstas dienesta pakāpes un atrodas atbildīgos amatos Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Visits: 96

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail