Notikumi, par kuriem vēlos pastāstīt, risinājās vēl pagājušajā gadsimtā. Deviņdesmitajos gados, kad vienlaikus sakrita vairāki notikumi: Zemessardzes Kājnieku mācību centra lauku mācību posms Galgauskas poligonā, mācību centrā viesojās Kanādas Bruņoto spēku pārstāvis un no Jelgavas cietuma izbēga grupa ieslodzīto.
Mācību centrā katras mācību grupas programma beidzās ar nedēļu ilgām nodarbībām apvidū pamestā Padomju armijas raķešu bāzē Galgauskā, Gulbenes pusē. Izņēmums nebija arī šis mācību kurss.
Pirmdienas rītā instruktori vēlreiz pārbaudīja vai automašīnās iekrauts viss, kas nepieciešams nedēļai dzīvošanai mazkomfortablos apstākļos – pamestās mūra ēkās un arī mežā bez jebkāda jumta virs galvas. No virtuves paņēma pārtikas produktus un tad jau viss.
Vispirms pa mācību centra vārtiem izstūrēja kravas automašīna ZIL ar visām iepriekš pieminētajām saimniecības lietam. Tad pagalmā uz instruktāžu nostājās apmācāmie kursanti un instruktori. Pēdējie norādījumi un arī viņi devās ceļā.
Būtiskā atšķirība no citām piemdienām, kad notiek izbraukšana uz mācību vietu Galgauskas raķešu bāzē, bija tā, ka man bija jāpaliek mācību centrā Cēsīs.
Iepriekšējā nedēļā no vadības Rīgā saņēmām ziņu, ka pirmdien ieradīšoties Kanādas armijas pārstāvis, kurš vēlas iepazīties ar mācību centru un pašu apmācības procesu. Kā tas jau bija kļuvis par ierastu “lietu”, tad neko vairāk mums nepateica. Tā nu paliku gaidīt “kanādieti”.
Pēc kāda laika pagalmā ieripoja augstākas priekšniecības automašīna. No tās ar svarīgu sejas izteiksmi izkāpa pulkvedis ar vienmēr “komplektā” esošo komuflēto mugursomu Somijas ražojuma triecienšauteni. Ar viņu reizē plecīga auguma vīrietis civilā apģērbā – rupja adījuma tumšā džemperī ar augstu apkakli un īsu frizūru, kā mēdz saukt, “ezītis”. Mūs iepazīstināja – Kanādas armijas leitnants, latvietis, Kārlis B.
Arī tagad sīkāk nepaskaidroja, kāds ir leitnanta vizītes mērķis. Vai oficiāls Kanādas pārstāvis, vai arī ciemojas Latvijā ar citu mērķi. Un pie viena iepazīstas (tiek iepazīstināts) ar to, kas notiek Zemessardzē. Tā kā līdzīgi gadījumi bijuši arī iepriekš, kad ikviens rietumu valstu armijās dienējušais latvietis tiek uzņemts kā eksperts, nekādus jautājumus neuzdevu.
Izstaigājām mācību centra telpas, parādīju mācību programmas un uzskates līdzekļus. Atbildēju uz jautājumiem. Tad sekoja negaidīts paziņojums, ka Kārlis B. gribot redzēt arī nodarbības apvidū un tādēļ braukšot man līdzi uz Galgauskas mežiem. Ja tā augstākā vadība izlēmusi – man nebija ko iebilst. Atvadījāmies no pulkveža un devāmies ceļā.
Tajā laikā, kad ar leitnantu Kārli ieradāmies nometnes vietā Galgauskas pusē, apmācāmie kursanti jau bija saņēmuši uzdevumu un atradās mežā. Viņiem vajadzēja gar norādīto ceļu izveidot slēptus novērošanas posteņus (NP). No iepriekšējām reizēm jau zinājām, ka šādu uzdevumu viņi pilda ar lielu aizrautību, izdomu un centību un NP ir grūti atklājami.
Vispirms Kārlim parādījām kā ierīkota nometne bijušās padomju raķešu bāzes ēkās, kā arī to, kas vēl redzams no raķešu palaišanas šahtām. Bija arī daudz kā cita pārrunājama un saule jau laidās uz rietu aiz koku galotnēm. Drīz vien mežā sāka krēslot.
Piedāvāju Kārlim ar kājām paieties pa to meža ceļu, pie kura kursantiem jāveido novērošanas posteņus. Man pašam patika (un arī tagad patīk) tādas nakts pastaigas mežā. Bez jebkādiem gaismas lukturīšiem. Kad ceļu tausta ar kājām, ieklausies tumsā un ar acīm meklē debesis starp koku galotnēm. Kārlis piekrita doties man līdzi.
Kad bijām pa ceļu nogājuši prāvu gabaliņu un iznācām nelielā klajumiņā, pēkšņi satumsušajā un klusajā mežā, netālu no mums, atskanēja sauciens: “Stāt! Nekustēties!”.
Protams, ka apstājāmies. Nodomāju – kursanti nolēmuši mani izjokot? Tad atkal skaļš: “Stāvēt! Rokas gaisā!”.
Mani bažīgu darīja tas, ka saucēja balsī nejutu pārliecību par to, ko viņš dara. Drīzāk satraukumu un nedrošību. Tad var daudz kas negaidīts notikt.
Kā tādos brīžos notiek – domas un visādi varianti pa galvu “nesās” žiglāk pat par gaismas ātrumu. Principā, kursantiem vajadzētu būt tikai “salūtpatronām”, kuras taisa vien troksni. Tomēr, zinot, ka tajos laikos zemessargi nodrošinājās “katram gadījumam”, nevarēja izslēgt iespēju, ka kādam mežā ir līdzi arī “īstās” patronas.
Abi ar Kārli stāvējām uz ceļa. Rokas gan nepacēlām, bet gaidījām, kas notiks tālāk. Kā ēnas no meža iznāca un ap mums sastājās četri zemessargi. Tieši viena novērošanas posteņa grupa, pie sevis nodomāju. Sākām sarunāties un drīz vien viss noskaidrojās.
No rīta Cēsīs, mācību centrā, apmācāmie redzēja vien mani un citus instruktorus. Klausoties radio ceļā uz mācību vietu viņi dzirdējuši, ka no Jelgavas cietuma izbēguši ieslodzītie. Gan jau par to savā starpā arī runājuši, ko darīt, ja tos sastaptu mežā.
Un tā arī notika – ieraudzīja mani mežā puskrēslā kopā ar vīrieti, kurš gan pēc apģērba, gan frizūras stipri vien atbilst priekšstatam par cietumnieku. Secinājuši, ka esmu sagūstīts un nolēmuši rīkoties.
Protams, par to visu pēc tam pasmējāmies, lai arī pirms brīža moments bija visai nopietns. Modrajai kursantu grupai iedevām “atlaides”- uzskatījām, ka neesam atklājuši viņu novērošanas posteni. To apskatījām un novērtējām vēlāk – dienas gaišajā laikā.
Visits: 126
