Šūšanas pamatskola vīriešiem

Turpinājums stāstu sērijāKrievos iešana

adata-MIepriekš man nebija bija ienācis prātā kādam pavaicāt, ko dara pirmajā obligātā militārā dienesta dienā. Nu man pašam pienākusi tāda diena.

Aiz loga vēl tumšs, kad dzirdu skaļu komandu „rota, podjom!”  (rota, celties!).  Tomēr pirmajā rītā mums ļauj gulēt nedaudz ilgāk nekā pieņemts. Pēdējā privilēģija. Nomazgājam mutes un mūs ved brokastīs. Kazarmas priekšā seržants mūs, 13 jauniesauktos, nostāda kolonā pa divi un tiek dota komanda „šagom, marš!”. Tā kā vēl esam ģērbti savā civilā apģērbā, tad no visām pusēm tiekam pavadīti ar ziņkārīgiem citu karavīru skatieniem un skaļām replikām „karantin, salagi” (karantīna, zaļie, jaunie).

Ejot kājas ļogās uz rupjā bruģa, no kopsoļa nekas labs nesanāk, jo mūsu acis raugās apkārt cenšoties saskatīt iespējami vairāk no vietas, kurā tagad esam nonākuši. Starp divām garām, paralēli novietotām kazarmu ēkām iekārtots sporta laukums ar daudziem un dažādiem vingrošanas rīkiem. Soļojam apkārt šim laukumam pa ar rupjiem granīta klučiem bruģēto brauktuvi. Brauktuve no (arī bruģētā trotuāra) atdalīta ar koši baltām nobalsinātām apmalēm. Abās pusēs brauktuvei spēcīgu baltu bērzu rindas. Pārsteidzoši tīra un sakārtota vide.

Pēc brokastīm mūs aizved uz noliktavu kazarmas augšstāvā. Katram vēlreiz noprasa auguma parametrus (kaut arī tie ierakstīti mūsu dokumentos), kāju izmēru un galvas apmēru. Katrs saņemam garos kirzas zābakus, ziemas cepuri, garo balto apakšveļu, lauku formas bikses un blūzi, parādes formas bikses, žaketi, kaklasaiti un zaļu kreklu. Visu to turot rokās atgriežamies savās kazarmas telpās. Pārģērbjamies. Savu apģērbu sametam lielā kaudzē un pēc kāda laika tā ir pazudusi.

Pirmā nodarbība – kā pareizi aptīt kājautu, lai tas neberztu kājas zābakos jebkādos apstākļos. Tāda priekšmeta kā zeķes, armijā nepastāv. Tikai flaneļa auduma taisnstūris, kuru jāiemanās aptīt pēdām un potītēm zeķu vietā. Nav viegli „uztīt” tādu smuku un gludu „lellīti”, kā to demonstrē seržants. Kādu laiku vingrināmies kā iespējami ātrāk un labāk sadraudzēt savu kāju ar kājautu un zābaku.

Pēc pirmās nodarbības visi esam vienādi tērpti – kājās lauku formas bikses un zābaki, mugurā balti apakškrekli. Sēžam kazarmā guļamistabā katrs savas gultas kājgalī uz taburetēm. Katram no mums, papildus saņemtajiem apģērbu gabaliem, tiek izsniegts uzpleču pāris ar burtiem CA (sovetskaja armija), zīmotņu (petļici) pāris, divas metāla tanku emblēmas, kā arī adata. Uz visiem viena liela melnā diega spole. Un šūšanas pamatkurss vīriešiem ir sācies.

Vispirms uz lauku formas tērpa pleciem jāuzšuj uzplečus. Jāraugās, lai tie būtu noteiktā attālumā no pleca vīles un tai paralēli. Formas blūzes audums biezs, uzpleči vēl biezāki, bet adata ar diegu tiem cauri jādabū. Pēc laika jau sāk sāpēt pirkstu gali un talkā tiek ņemti koka taburešu un naktsskapīšu stūri, pret kuriem atspiež adatas „resno” galu un tad mēģina urbināt cauri audumam. Ja uzpleča viena mala piešūta daudz maz pareizi, tad pretējā ne visiem noguļas vajadzīgā vietā bez krunkām. Jāplēš nost un jāsāk viss no jauna. Tāpat klājas ar zīmotnēm uz formas blūzes apkakles atlokiem.  Vai nu nav „piešuvušās” paralēli malai, vai arī tanka stobrs skatās uz nepareizo pusi – ārdi nost un sāc no gala. Pēc šīs pirmās dienas ilgi negribas ņemt pirkstos kaut ko tievu un cietu. Adatu.

Šūšana nenotiek klusumā. Seržants apstaigā šuvējus un dod norādījumus vai arī liek ārdīt nost nepareizi piešūto.  Mēs, jauniesaucamie,  savā starpā dalāmies ar pirmajiem iespaidiem vai arī stāstam par sevi, lai labāk iepazītos. Tā kā visi esam no Latvijas, tad loģiski, ka seržants mūs bieži pārtrauc saukdams – „govoriķ toļko po russki!” (runāt tikai krieviski).  Esam jaunie, bez tiesībām uz kaut ko savu, un jāpieņem šeit valdošie noteikumi un labāk pat nesākt runāt pretim.

Ja uzplečus un zīmotnes jāpiešuj tikai vienreiz un uz ilgu laiku (pusgadu), tad formas blūzes apkakles baltā „odere” jāplēš nost un jāšuj no jauna katru dienu. Viens no pirmajiem jautājumiem bija – kāpēc? Izrādās – ne jau smukumam, bet tādēļ, lai pasargātu mūsu pašu kaklus. Formas blūzes apkakles audums ir raupjš. Ja tas sasviedrējas un pāris dienu laikā paliek netīrs, tad uz savas ādas var dabūt noberzumus un visādus augoņus. Katru dienu piešujot tīru audumu var sevi pasargāt no šīm nepatikšanām. Bet šūšanas nodarbības vīriešiem līdz ar to sanāk katru vakaru, divu gadu garumā.

Un vēl – katram pie sevis jāglabā diegu rezerve. Melnas, baltas un zaļas krāsas diegs kādus 40 – 60 centimetrus garš, kas uztīts uz savas adatas, kura iesprausta aiz cepures atloka. Skatīt foto.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmailby feather

You may also like...