Mušiņu flirta valoda uz sejas

Kad apnīk skolas mācību vielā obligātās, tātad garlaicīgās jakobīņu un žirondistu peripetijas, tad vienmēr var mazliet atslābt un parunāties ar jaunatni par svarīgāko, t.i. flirtu un seksu.

Prastajiem ļautiņiem – zemniekiem, amatniekiem, tirgotājiem, – ar to visu bija vienkārši, vairāk poručika Rževska manierē “madam, daiķe vpendļuriķ”. Un tad 50/50. Bet aristokrātijai, kurai viens no svarīgākajiem aspektiem bija tieši uzvedības kultūra un labas manieres, bija grūtāk. Kā lai tiek pie aizliegtā augļa, kā lai izrāda aicinājumu vai noraidījumu, tomēr saglabājot pieklājības robežas.

Viduslaiki palēnām kusa jauno laiku pārmaiņu mutulī, arī senais bruņinieciskums jeb kurtuazitāte bija sevi izsmēlis, nekādi neatbilda vairs sabiedrības krējuma dzīves prasībām. Pēc protestantisma fanātiķu puritānisma plosīšanās un ticības karu skarbuma, dzīve atkal atguva līdzsvaru, ļaudis sāka to hedoniski baudīt. Arī seksuāli. Tad nu platoniskās kurtuazitātes vietā stājās frivolā, taču izsmalcinātā aplidošana, jeb galantums.

Protams, lai kādas uzvedības normas un priekšrakstus sabiedrībā izdomātu, māte daba, t.i. dzimumu savstarpējā seksuālā interese visos laikos ņem virsroku. Tā šajā vilnī 17.-18. gs. mijā aristokrātu vidē radās flirts un tā neverbālā žestu valoda, ar kuras palīdzību dāmas un jaunkundzes gan saviesīgos pasākumos, gan mazākās kompānijās varēja dot aplidotājiem “zaļo gaismu” jutekliskākam kontaktam, formāli nepasakot ne pušplestu vārdu, t.i. nekrītot kaunā un saglabājot ārēji tikumīgu stāju.

18. gs. flirta “valodā” var izdalīt trīs pamatsegmentus, kurus varēja izmantot gan kopā, gan atsevišķi. Pirmā bija t.s. ziedu valoda, taču tai šoreiz nepieskaršos – kurš vēlas, pats var internetos sameklēt par to informāciju. Tur grūtāk ir atsijāt patiesību no vēlāku laiku izdomājumiem, nekā uzzināt ko nezināmu par ziedu simbolismu pie apģērba un dāvinot. Interesantākas šķiet “mušiņu” un vēdekļu žestu valodas.

Par pirmssākumiem neko drošticamu neatradu, taču viens ir skaidrs – t.s. skaistuma mušiņas jeb mākslīgās dzimumzīmes (beauty spot) no kāda viegla, taču dārga auduma (samts, velvets) vispirms parādījās Anglijas karalistē, taču uzreiz nāca modē Francijā (moucheron jeb mouche).

Laika ziņā tas sakrita ar izmaiņām meikapā, proti, dāmas pārstāja klāt seju ar pūderi biezu kā špakteļa kārtu, modē nāca virgls dabiskums, līdz ar to dzimumzīmītes nu nemaskēja – tās drīzāk izskatījās neierasti, tātad pikanti. Visai aši “mušiņas” iekļuva meinstrīmā. Sākumā vienkārši kā dekoratīvs elements (pie tam visdažādākās formas), taču visai ātri to izvietojums uz sejas sāka ko nozīmēt – sākot ar “labprāt paskūpstītos, ja būtu ar ko”, un beidzot ar “nekas vairāk par papļāpāšanu nespīd”.
Kaut kādas vienas un vispārpieņemtas sistēmas nebija, pie tam nozīme ik pa brīdim mainījās. Daudz kas izvietojumā bija atkarīgs no dāmas vecuma, reputācijas, sociālā statusa – kas jaunkundzei bija viens, tas viņas māmiņai varēja nozīmēt pavisam ko citu. Kā kungi tajā visā orientējās, nudien nesaprotu. Gan jau bija tādi, kas “iebrauca auzās”, taču attapīgākie lasīja zīmes kā čigāniete kafijas biezumus, un tika savās vēlmēs tālāk par neattapīgajiem.

Mušiņu valoda pazuda tikpat strauji, kā parādījusies – jau pāris gadus pēc Lielās revolūcijas sākšanās neviens vairs tās nepiemin.

Par vēdekļu valodu citu reizi (tagad jāpalabo 9. klases slaistu nejēdzības).

Autors Artis Buks, vēstures skolotājs. Izmantoti materiāli no Facebook: Mušiņu valoda

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...