Vēstures skolotājs jau vairākkārt pievērsis savu nedaudz izbrīnītu skatienu kādām puisim, kurš visu laiku kaut ko cītīgi pieraksta savā kladē. Un tā visu stundu. Atskanot zvanam bērni lec kājās, samet somās savu piederumus vai vienkārši tos pasit padusē un traucas klases durvju virzienā.
Vai Tev patīk vēsture? – skolotājs uzrunā centīgo pierakstītāju.
Nē. Man vairāk patīk matemātika un viss, kas ar to saistīts – atbild puisis.
Varbūt vecāki liek tev būt centīgam un sekmīgam visos priekšmetos?
Nē. Bet jūs tik interesanti par visu stāstījāt, ka gribējās pierakstīt.
Nu, kā jums šķiet? Vai tas nav labākais kompliments jebkura priekšmeta skolotājam?
Man pašam vēsture ir patikusi vienmēr. Parasti izlasīju tālāk par skolotāja uzdoto mājās obligāti izlasāmo paragrāfu. Atmiņā reti kad palika gadaskaitļi, karaļu vai karavadoņu vārdi. Mani vairāk interesēja paši notikumi, kā arī kas tad tur vēstures grāmatā sekoja aiz “obligāti” izlasāmajām lapaspusēm.
Priekuļu Lauksaimnicības mehanizācijas tehnikumā bija savā ziņā interesants vēstures skolotājs. Ārēji viņš atgādināja tādus fanātus, kādus rāda filmās vai karikatūrās. Ne vienmēr spodri tīras melnās kurpes, žaketes elkoņi nedaudz spīdēja un kaklasaites mezgls nez kādēļ centās paslēpties vienā vai otrā pusē zem krekla apkakles stūra.
Bet kā viņš runāja par vēsturi, par stipri seniem un ne tik seniem notikumiem! Likās, stundās viņš pats ir kaut kur aizceļojis laika mašīnā un ar savām nedaudz piemiegtām acīm redz tos cilvēkus, par kuriem mums stāstīja. Ar savām gara acīm, jo pat ar savām brillēm caur to biezajiem stikliem nez vai ko daudz spēja saskatīt.
Pa laikam ar ātrām kustībām viņš uz tāfeles uzrakstīja kādu gadaskaitli vai kāda ievērojama cilvēka vārdu. Tad ar krītu notrieptajiem pirkstiem aiz stikliem noņēma brilles, turēja tās rokās un staigāja starp solu rindām, arī mūs vedot sev līdzi uz aizgājušajiem laikiem un notikumiem. Mūs uzjautrināja skats, kad tādas brilles, ar krītainajiem stikliem, atkal tika uztupinātas uz deguna, bet aiz cieņas pret skolotāju, cietām klusu. Tik smaidot saskatījāmies ar tuvākajiem grupa biedriem.
Viņa stāstītajā bija arī daudz kas no viņa paša, programmā paredzētājās grāmatās neatrodami fakti un viedokļi. Tāpēc arī teica, ka to, kas rakstīts vēstures grāmatās, mēs paši izlasīšot vakaros kopmītnēs. Bet pierakstījām ļoti daudz. Varbūt arī tādēļ vēl tagad dažreiz vajadzīgie vēstures fakti “uzpeld” no atmiņu kambariem kā paši no sevis.
…
Views: 168
