Nesen man kādā ceļmalas pasēdētavā sanāca noklausīties divu sieviešu sarunu par bērniem. Abas, manuprāt, varēja būt vecumā nedaudz virs trīsdesmit. Bet tam šajā stāstā nav liela nozīme. Un vispār tā pat nebija saruna, drīzāk monologs. Viena no viņām ar karotīti skrubināja krāsainu saldējuma bumbu stikla trauciņā un uzmanīgi klausījās otras stāstā.

Kad biju pavisam maza, tad man laukos pie vecmammas patika barot mazos cālīšus. Sākumā, kad tie vēl knapi turējās kājās un knāba viens otram knābja galā tajā baltajā pumpiņā, kas līdzinās putraimam, vecāmāte man deva sadrupinātu vārītu olu dzeltenumu, ko bēru kartona kastē cālīši pagaidu mājvietā.

Vēlāk olu dzeltenumu aizstāja ar putraimiem, bet vēl vēlāk cālēnus baroju arī ar smalki sagrieztu, sulīgu zāli.

Kad cālēni jau bija paaugušies un paši sparīgi skraidīja apkārt, uzrīkoju gladiatoru cīņas. Viņiem pametu slieku. Tad tik sākās! Viens slieku saķēra aiz viena gala un skrēja prom. Pagrūti, jo sliekas otram galam gadījās uzmīt ar kājām. Tad klāt otrs, kas paķēra knābī sliekas otru galu un sākās stīvēšanās.  Līdz vai nu viens dabūja visu, vai arī slieka pārtrūka. Tāda bija mana bērnība laukos.

Bet te, vienu dienu skatos kā mans Miks (tas, liekas, viņas dēls) mājās ar šķērēm vienu no pastakastītē samestajām reklāmas lapām griež tādos sīkos, sīkos gabaliņos. Nekā nejautāju, bet vēroju, kas notiks tālāk.

Kad sagriezta neliela čupiņa ar papīriem, Miks tās paņēma saujā un devās uz viesistabu. Un kā tu domā, ko viņš tur darīja? Viņš tos mazos papīra gabaliņus “izbaroja” mūsmājas apkopējam – I-robotam. Pa druskai berot tās robota ceļā un vērojot, kā tās kaut kur pazūd. Robota vēderā. Līdzīgi kā es baroju un vēroju vecmātes cāļus. Tad es sapratu, ka mūs bērni – tā jau pavisam cita paaudze.  

Tāds bija noklausītais sievietes stāsts. Te nu jāpiekrīt kādam cilvēkam, kurš man pa laikam atgādina – nekas nestāv uz vietas. Viss plūst un mainās.

Visits: 35

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail