Es runāju ar dievu

Strādāju pie datora, kad dzirdēju klusi atveramies kabineta durvis un klusus soļus gaitenī. Droši viens no kolēģiem nāk, nodomāju. Tādēļ biju pārsteigts, kad soļi apstājās iepretim manam darba galdam. Pagriezos un pacēlu skatienu.

Man pretī, atmeties uz rakstāmgalda paaugstinājumu ar elkoņiem, stāvēja iepriekš neredzēts vīrietis. Tumši, nedaudz cirtaini mati, tāda pati īsa tumša bārda no auss līdz ausij. Tumšas, urbjošas acis.

Ķermeņa augšdaļa bez apģērba. Tādēļ labi saskatāms vienmērīgs iedegums un spēcīgs, slaids augums.

Vai tu zini, kas es esmu? – vīrietis vaicāja

Nē, nezinu, – es atbildēju

Es esmu dievs – teica vīrietis  mierīgā, nosvērtā balsī

Uzreiz sapratu, ka šī ir neparasta situācija un tikai miers var nākt par labu.

Es, lūdzu, laukā no šīm telpām – uzrunāju vīrieti mierīgi, bet stingrā tonī

Kas tu tāds esi, lai lūgtu dievu? – vīrietis atbildēja

Vai tu zini, kur atrodies? Te ir policija – teicu

Kur ir Tavi kolēģi? Es viņus neredzēju – vīrietis jautāja

Viņi ir laukā. Nedaudz tālāk – atbildēju

Piecēlos, apgāju apkārt galdam. Nostājos vīrieša priekšā. Viņš pagriezās pret mani un ieraudzīju viņa rokā cirvi, kuru tas turēja vienas rokas pirkstu galos un viegli šūpoja uz priekšu  atpakaļ. Neievēroju apavus, bet kājās tumšas trikotāžas bikses.

Domas manā galva uzņēma pavisam citu ātrumu. Skatījos vīrieša sejā, skatījos uz dārgo un košo cirvi viņa rokā un ātrāk par zibeni apsvēru variantus – vai viņam būs vieta atvēzēties, telpa šaura; atkāpties vai iet vēl tuvāk; pagūšu paķert krēslu lai aizsargātos;

Arī vīrietis skatījās uz mani, joprojām šūpoja cirvi un klusu pie sevis runāja – sist, nesist …

Vēlreiz teicu – ej, lūdzu, laukā.

Tad vīrietis man vaicāja – vai tu esi savā darbā pret cilvēkiem darījis ko nelikumīgu?

Nē, – atbildēju.

Cieši paskatījies uz mani, vīrietis pagriezās un izgāja no telpas, lēnu pievērdams durvis.

Devos aiz viņa un redzēju, kā viņš piegāja pie koši zaļa velosipēda, tā priekšējā bagāžas grozā ielika cirvi un izņēma ābolu. Iekodās ābolā, uzsēdās uz velosipēda un aizbrauca.

Es atkal sapratu, ko nozīmē īstas bailes.  Tās nebija bailes nokrist no augstuma, paslīdēt un salauzt roku, ielūzt ledū ezera vidū, nē. Tā bija situācija, kurā notikumu gaita varēja virzīties pavisam neloģiski, neatkarīgi no manis.

Pēc neilga laika, sadarbojoties valsts policijas darbiniekiem, vīrieša tuviniekiem un mediķiem, persona tika ievietota ārstniecības iestādē.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...

Add a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *