Šorīt vienā no latviešu interneta vietnēm izlasīju kādas sievietes samazgu pilnu rakstu par to, kā gan valsts prezidents uzdrošinājies skaļi paziņot – valstij nav savas ekonomikas. Kundzei, laikam, sidrs bija pilna, jo vienkāršu gramatikas kļūdu pilnajā tekstā nolamāti tika visi. Sākot ar pašu prezidentu, premejeru, ministriem un deputātiem. Zagļi. Visi bez izņēmuma.
Tika arī tiem, konkrēti vārdos un amatos nenosauktiem, kuri esot izpārdevuši Latvijas zemi ārzemniekiem, ka pašiem latviešiem neesot vairs kur saimniekot.
Nezinu, kur dzīvo minētā rakstu darba autore. Nezinu, ko un kādus laukus viņa pati redz pa savu logu vai izejot no savām mājām. Bet pavisam droši varu teikt, ka lauki Latvijā pēdējo gadu laikā tiek aizvien vairāk un vairāk sakopti un apsaimniekoti. Nezinu, kas ir šo sakopto lauku saimnieki – latvieši vai ārzemnieki. Tomēr tas ir pavisam droši, ka katrs iekopts un apsaimniekots lauks, neatkarīgi no tā piederības, vispirms prasa izdevumus, bet pēc tam nes arī ienākumus. Kur tos ienākumus tērēt, tas ir katra saimnieka paša ziņā. Katrā ziņā daļa no ienākumiem nodokļu veidā nonāk pašvaldību un valsts kasē, no kurām arī tie paši klaigātāji saņem dažādus pabalstus tiešā veidā.
Katrs apsaimniekots lauks prasa arī darba rokas. Tātad – kaut nelielai daļai laukos dzīvojošo ir darbs un ienākumi. Samazinājies roku darbs, tādēļ desmit kolhoznieku vietā tagad to pašu darbu padara 2 – 3 prasmīgi mehanizatori. Kādēļ ne vairāk? Daudzviet tādēļ, ka no tiem desmit potenciālajiem darbiniekiem tikai 2 – 3 ir tādi, kuri darbā ieradīsies arī nakošajā dienā pēc algas izmaksas un viņiem var uzticēt dārgu darba tehniku. Vai vienmēr valdība pie vainas, ka mums pazudis darba tikums?
Pēdējo gados bieži iznācis tikties ar nelielu, krūmiem un nezālēm aizaugušu lauksaimniecības zemju īpašniekiem. Uzklausīts viņu teiktais par naudas trūkumu, lai sakoptu savu zemīti, par grūtajiem laikiem un slikto valdību. Gandrīz katrs uzrunātais iesākumā noraida tādu iespēju, kā savu zemi iznomāt kādam citam, kuram ir līdzekļi un iespējas zemīti apsaimniekot. Gan zeme būtu sakopta, gan pašam kāda naudiņa nomas maksas veidā. Daudziem tie daži hektāri zemes ir dzimtas īpašums, no kā žēl šķirties vai dot citam tur saimniekot. Vēl citi zemi saskata kā vērtību, kuru grib saglabāt saviem bērniem. Lai tad viņi izlemj, kad būs pieauguši. Un zemīte aizaug ar „latvijas kokvilnu”.
Braucot pa laukiem pēdējā laikā patīkami redzēt, ka arī iepriekš pieminēti „kokvilnas” lauki iet mazumā. Nezinu, ko izlēmuši īpašnieki – pārdot vai iznomāt, bet lauki tiek apstrādāti. Un vēl viens novērojums – ja pavisam nesen (pāris gadu atpakaļ), laukos gar grāvjiem un laukmalām izcirta tikai tos kokus un krūmus, no kuriem varēja gūt kādu „taustāmu” labumu – malku vai pārdot šķeldai, tad aizvien biežāk var redzēt saimniecības, kurās viss liekais apaugums laukmalās tiek novākts tikai „tāpat vien” – smukumam.
Mani var saukt par ne-patriotu, bet personīgi neredzu lielu starpību, kas ir lauka īpašnieks – Latvijas iedzīvotājs vai ārzemnieks. Kā rezi teica labi zināms uzņēmējs – to zemi no Latvijas nekur projām neizvedīs. Jā, peļņu katrs ieliks savā kabatā. Nomaksās arī nodokli un no tā tiks arī citiem. Un, starp citu, tieši tie lielie saimnieki, kurus visbiežāk sauc par lauku izzadzējiem un „vergturiem”, no laba prāta sponsorē dažādus vietējos publiskos pasākumus un sniedz finansiālu atbalstu vietējām skolām. Dumji zagļi, vai ne?
Visits: 46
