Vēl nesen rakstīju par dažu Skandināvijas valstu pieredzi imigrantu integrācijā savā sabiedrībā. Par to, ka nevajadzētu ļaut veidot imigrantu komūnas (kolonijas), kurās viņi, kaut atrodas svešā mītnes zemē, tomēr turpina dzīvot pēc saviem nerakstītiem likumiem un parašām. Ātrāk viņi integrētos, ja būtu izvietoti pa visu valsti, lai katrs personīgi nonāktu saskarsmē ar mītnes zemes likumiem, valodu un dzīves veidu.
Tagad, tikai pāris nedēļu vēlāk, es jau sāku šaubīties, vai iepriekš pieminētais integrācijas variants būtu pareizākais, lai pamata iedzīvotājus pasargātu no šīs nekontrolējamās imigrantu straumes, kas spiežas pa visām spraugām Eiropā.
Es neesmu pret to, ka katrai personai ir tiesības dzīvot cilvēka cienīgos apstākļos. Tomēr tas, ko var redzēt masu informācijas līdzekļos, man vairāk atgādina to filmu, kurā no smiltīm iznira melnā skorpionu karaļa armija un plūda kā nebeidzama upe, visu noslaukot savā ceļā. Tikko Sky News kanālā demonstrēja kadrus, kur šīs imigrantu masas nākas noturēt ar fizisku spēku. Tiek izmantoti speciāli apmācīti un labi (droši) ekipēti spēki, kuri stājas pretī neapmierināto ieceļotāju simtiem.
Pagaidām tas ir tikai fizisks spēks, statisks spēks, no abām pusēm. Kaut reizēm liekas, ka imigranti dažādos veidos mēģina izprovocēt vietējo varu pārstāvjus uz lielākiem asumiem. Cik ilgi policija un tai palīdzošās spēka struktūras spēs izturēt šo psiholoģisko spriedzi? Vajadzīgs tikai kāds nopietnāks ievainojuma gadījums, lai šis melnais spēks kļūtu nekontrolējams. Ko tad? Vai tad būs „jāķeras” pie armijas, lai saglabātu kontroli pār situāciju?
Arī vietējie nav „balti un pūkaini”. Vairākos Eiropas TV kanālos un arī Latvijas interneta portālos redzama žurnāliste, kura „piešauj kāju priekšā” kādam drukna auguma vīrietim, kurš ar bērnu uz rokām mēģina aizskriet no likumsargiem. Vīrietis krītot pie zemes ar savu augumu sāpīgi saspieda bērnu. Žurnālistei ar to nepietika. Kādiem citiem garām skrienošiem imigrantiem – meitenei un jaunam vīrietim viņa iespēra ar kāju. Interneta portālos gan saka, ka viņa jau esot atlaista no darba. Bet vispārējo spriedzi tas jau nemazina.
Pieņemsim, ka situācija nomierinās, ka lielākā daļa bēgļu nonāk savās „sapņu zemēs”, bet citi tiek izmitināti pēc „solidārās kvotas” citās Eiropas Savienības zemēs. Vai viņi patiesi pieņems jaunās mītnes zemes dzīves veidu, ieskaitot elementāru sakopšanu aiz sevis, lai kur arī dzīvotu un ietu.
Iedomājos, kā aiz šādiem skorpionu armijas kareivjiem izskatītos vietas, kuru sakopšanai un uzturēšanai kārtībā pašvaldības ieguldījušas līdzekļus un cilvēki savu darbu. Jau tagad netrūkst atsevišķu sabiedrības „elementu”, kuri pamanās to visu sabojāt. Viņi ir neliela daļa no iedzīvotājiem, kuri tomēr visu savu apzinīgo dzīvi ir dzīvojuši vairāk vai mazāk sakārtotā vidē. Līdz ar to vieglāk audzināt un klauvēt pie saprāta, jo citi tomēr tā nedara.
Redzot, kādā stāvoklī aiz imigrantiem paliek sabiedriskā transporta līdzekļi un vietas, kur viņi apmetušies, šaubos, ka tuvāko gadu laikā viņi saprastu, par ko šausminās vietējie iedzīvotāji. Nedomāju, ka pašreiz, esot ceļā uz savu sapņu zemi, šāda uzvedība ir tikai kā protests pret tiem apstākļiem, kuros viņiem jādzīvo. Baidos, ka pienāks brīdis un viņi sapratīs, ka viņi kopā ir spēks, kuru grūti kontrolēt. Nemaz nevajadzēs terora aktus vai plašu vardarbību.
Pat neraugoties uz to, ka galvenā imigrantu plūsma iet cauri Eiropas dienvidu zemēm un viņu galamērķi ir Vācija, Lielbritānija, Zviedrija un Norvēģija, tomēr mostas stipras bažas par mūsu nākotni. Pagaidām tikai bažas.
Pāris dienu iepriekš televīzijā rādīja filmu par Mūmijas atgriešanos, līdz ar to arī radās asociācija ar šo grūti kontrolējamo masu, kas pašreiz ieplūst Eiropā.
Visits: 35
