Ar lielu interesi gaidīju to laiku, kad būs iespējams noskatīties jauno latviešu filmu Dvēseļu Putenis. Sagaidīju. Noskatījos.
Filma Dvēseļu Putenis nav izņēmums. To neskatās “tukšā vietā”, kā uz baltas lapas. Kā jebkurš cits mākslas darbs, filmā redzamais klājas uz mūsu dzīves pieredzi, uz zināšanām par to laiku, par kuru stāsta filma.
Nepārcilāšu Dvēseļu Putenī redzamās ainas un faktus. Arī nerunāšu par to, vai tā rosina vai paceļ skatītāju patriotismu. Tas lai palieka katra paša ziņā. Man prātā vairāk iekrita kas cits. Tas saistīts gan ar konkrēto filmu, gan arī ne tik tieši.
Tā sagadījās, ka filmu Dvēseļu Putenis skatījos dienā kādā no Rīgas kinoteātriem, kur zāli piepildīja skolēni. Tie varēja būt pamatskolas pēdējo klašu bērni. Pirms filmas bija kā jau visi jauni cilvēki tajā vecumā – dzīvi, skaļi, kustīgi. Pavadošie skolotāji izskatījās visai norūpējušies.
Pirms filmas, kā jau ierasts, rādīja citu jaunāko filmu reklāmas. Viena no tām – jauna amerikāņu filma par Midvejas kauju. Par notikumiem 2.Pasaules kara laikā Klusajā okeānā. Tā bija izšķirošā kauja starp ASV un Japānu.
Arī karš. Nežēlīgs. Ar grandioziem specefektiem, košiem un krāsainiem kara skatiem, kuros tīros, kā izgludinātos, formas tērpos ieģērbto karavīru nāve paliek otrā plānā.
Un tad seko Dvēseļu Putenis. Ar tik tiešām kara ainām, individuāliem pārdzīvojumiem, karavīru ikdienas mazajiem priekiem, sarkastisko humoru, ciešanām, mokām un nāvi dažādos tās veidos. Sasalušo līķu grēdām ceļmalā un vēl … un vēl un vēl.
Pilnīgs pretstats iepriekš pieminētajai amerikāņu filmai (reklāmā redzētajam) un kariņam datorspēlēs.
Beidzās filma. Kinozālē iedegās gaisma. Skan mūzika un pāri ekrānam slīd beigu titri. Beidzas arī tie. Bet zālē joprojām absolūts klusums. Neviens. (!) Neviens neceļas kājās, pat nesarunājas – sēž un klusē. Vairākas minūtes.
Tātad šī filma Dvēseļu Putenis ar kaut ko personīgi aizķēra katru zālē sēdošo. Arī mani.
Visits: 37
