Par mata tiesu no Černobiļas avārijas

A radioactive sign hangs on barbed wire outside a café in Pripyat.
A radioactive sign hangs on barbed wire outside a café in Pripyat.

Šajās dienās aprit 30 gadu kopš notika avārija Černobiļas atomelektrostacijā. Černobiļas atomelektrostacijas reaktora avārija tiek uzskatīta par pasaulē lielāko piedzīvoto kodolnegadījumu. Tajās dienās, vēl Padomju Savienības laikā, informācija par nopietniem negadījumiem tika rūpīgi slēpta “līdz pēdējam”. Ja vairs nevarēja klusēt, tad sabiedrība tika informēta pavisam minimāli, bieži stipri novēloti. Kad vairs nebija iespējas vai jēgas izvairīties no negadījuma sekām.




Černobiļas avārija ietekmēja daudzu cilvēku dzīves – dzīvības, veselību un likteņus. Ne tikai Ukrainā,  bet visā Padomju Savienībā, tajā skaitā arī Latvijā. Ar kara komisariātu starpniecību mobilizēja un uz  Černobiļu nosūtīja dažādus speciālistus un tehniku.

Tā nu bija sanācis, ka arodskola, kurā tajā laikā strādāju, bija iegādājusies jaunu vidējās klases autogreideri. Tā kā man vienmēr interesē apgūt kaut ko jaunu, tad pašmācībā apguvu greidera vadīšanas un greiderēšanas prasmes. Jauna pieredze.

Atceros to saulaino svētdienas priekšpusdienu, kad mājās spēlējos ar saviem dēliem, četrarpus un pusotra gadu veciem. Atnāca skolas direktors un paziņoja kara komisariāta rīkojumu par autogreidera un greiderista nosūtīšanu uz Černobiļu. Tur notikušās avārijas seku likvidēšanai. Šī ziņa bija negaidīta un savā veidā visu domu paralizējoša. Tehnikas nosūtīšanai bija jānotiek pāris tuvāko dienu laikā, bet cilvēki brauktu nedaudz vēlāk.

Tajā laikā ziņas par notiekošo Černobiļā bija pavisam skopas ziņas. Bet ar to arī pietika lai saprastu, ka nekas labs tur nav gaidāms. Bērni vēl mazi, nekā no tā visa nesaprata, tādēļ arī viņiem nekā nestāstīju. Savukārt pieaugušie izturējās ar līdzjūtību.

Pa to laiku skolas direktors bija kaut kā panācis, ka jauno autogreideri atdot tuvākajai Ceļu daļai, bet viņi savu veco atdod nosūtīšanai uz Černobiļu. Man tikai vajadzēja jauno greideri nogādāt uz Ceļu daļu, ko arī izdarīju ar smagu sirdi. Žēl bija šķirties no jaunās tehnikas, kā arī domas bija jau prom, tur, Černobiļā.

Tomēr divas dienas vēlāk notika negaidīts pavērsiens. Kara komisariāts noraidīja manu kandidatūru braucienam uz Ukrainu. Iemesls – biju tikai greiderists “amatieris”, bez atbilstošās un noteikti nepieciešamās kvalifikācijas. Tā nu sanāca, ka biju par mata tiesu no braukšanas uz avārijas vietu Černobiļā. Un gadu vēlāk abiem dēliem rotaļās pievienojās vesela un sprigana māsa.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
rssyoutubeby feather

You may also like...