Es vienmēr ar nelielu skaudību esmu skatījies uz citu fotogrāfu darbiem, kuros redzams Ķemeru Tīrelis gan dažādos gadalaikos, gan dažādās diennakts stundās. Tad nu arī es izdomāju, ka man vajadzētu nofotografēt kaut ko nedaudz līdzvērtīgu.
Internetā pētīju tuvāko dienu laika prognozi Ķemeru purva takas apkārtnē un atradu dienu, kad vajadzētu pierimt vairākas dienas ilgušajam putenim. Pie tam rīta pusē bija liela varbūtība, ka būs arī saulains brīdis. Ko gan vēl vairāk varētu vēlēties, kā saules gaismas apspīdētu un piesnigušu Ķemeru purva taku?
Noskatītajā dienā laicīgi saposos, saliku somā fotolietas, bet baterijas – siltās jakas kabatās. Lai neatdziest un ilgāk saglabā darba spējas, jo diena nebija no siltajām un klajumā pūta “spirgts” vējš.
Ar auto nogriezos no Ventspils šosejas. Ceļš gar pašiem Ķemeru kapiem centīgi attīrīts no sniega. Tomēr prieki bija īsi, jo iztīrītais ceļa posms beidzās drīz vien aiz kapiem. Tālāk – vien šauras, dziļajā un irdenajā sniegā iebrauktās vieglo automašīnu pēdas. Nolēmu vien prātīgi braukt tālāk. Galvenais bija “nepazaudēt” ceļu zem sniega. Tad iegrimšanas gadījumā atliek tikai rakt, jo automašīnas bagāžniekā bija pat divas lāpstas.
Tā prātīgi braucot nonācu līdz auto stāvlaukumam. Tas tikpat piesnidzis kā tikko izbrauktais ceļš. Pēc pēdām varēja redzēt, ka kāds auto vadītājs mēģinājis izmest līkumu pa stāvlaukuma vidu. Nav bijis viegli, “buksējies”, bet laukā ticis.
Stāvlaukuma tuvākajā malā vairākkārt pacietīgi piebraukāju sniegu, lai auto paliek uz stingrāka pamata un ar lielākām cerībām droši tikt atpakaļ uz ceļa. Plecos uzmetu mugursomu ar fotolietām un devos pa sniegā iemīto taku Ķemeru purva virzienā.
Laiks brīnišķīgs. Mežā ar biezu sniega kārtu apsniguši ne tikai priežu un egļu skujas, bet pat mazākie koku zari. Koku stumbri vēja pusē klāti ar sniega kārtu visā koku augumā. Mākoņi tikmēr palika aizvien plānāki un starp tiem varēja manīt sauli. Viss notika pēc prognozes un plāna.
Sniegā iemītā taka no meža “iznāca” purva malā un tālāk bija jāiet pat koka dēļu klājumu, uz kura skaidri redzami iepriekšējo gājēju pēdu nospiedumi. Liekot savas kājas šajās pēdās, droši devos uz priekšu. Līdz …kaut kas negaidīts! Pēc pāris simtiem metru, sniegā iebristā taka izbeidzas. Priekšgājēji nolēmuši griezties atpakaļ. Tālāk tikai purvs, bez jebkādām pēdām baltajā sniegā starp priedītēm.
Tā kā mana vēlēšanās iegūt skaistas fotogrāfijas joprojām nebija mazinājusies, nolēmu turpināt savu ceļu vismaz līdz kaut kur tālāk esošam skatu tornim. Aptuveno takas virzienu varēja minēt pēc tālumā starp priedītēm redzamām takas margām. Zināju, ka tās izveidotas pie takas paplašinājumiem vai pie bīstamākiem takas posmiem. Bet kur zem sniega atrodas pats dēļu klājums? Jo nokāpšana no tā varēja beigties ar apavu piesmelšanu ar sniegu vai arī … ar ūdeni, jo abās takas pusēs, cieši gar to, sniegā vietām bija redzamas joslas ar nesasalušu purva ūdeni.
Uzmanīgi vēroju, kur starp purva zālēm bija saskatāma “tukša” josla, vai arī kur saules gaisma meta vājas ēnas no gandrīz nemanāmiem sniega nelīdzenumiem. Tur zem sniega varēja būt ar kājām iemītās, bet piesnigušās, takas malas. Mans iešanas temps kļuva daudz lēnāks. Reizēm gadījās arī nokāpt no koka seguma un iegrimt sniegā līdz pusstilbam. Kaut arī reizēm nokritu arī četrrāpus, par laimi, nesatraumējos un nepiesmēlu zābakus ar ūdeni.
Man jau palika pavisam karsti. Brīdī, kad sasniedzu Ķemeru purva takas skatu torni, par nožēlu, parādījās mākoņi un saule pazuda. Tomēr tādēļ atpakaļ negāju. Uzkāpu tornī un sāku fotografēt un filmēt. Palaidu dronu lidojumā virs purva un arī līdz purva malai, kur kā bieza siena aug apsnigušās lielās egles un priedes.
Tādu Ķemeru purvu vēl nebiju redzējis – tikai sniegs un priedītes. Vietām sniegā redzamas takas drošības margas. Nevienas pēdas, tikai manas. Arī tās no torņa augšas bija knapi saskatāmas. Žēl, ka saule pazuda. Apkārtne ietinās zilganā krēslā, jo no dienvidrietumiem tuvojās nākošais sniega mākonis. Laiks doties atpakaļ.
Nokāpu no torņa. Priekšā norāde – ja iesi pa kreisi, līdz stāvvietai 2,4 km. Bet tajā virzienā sniegā uz takas nevienas pašas pēdas. Kārtīga brišana garantēta. Izvēlējos iet atpakaļ pa savām pēdām. Būs drošāk un ātrāk. Tieši tā mānīgā drošības sajūta mani vairākas reizes pievīla. Lūkojos apkārt uz piesnigušo Ķemeru purva ainavu un tāpat vairākas reizes nokāpu no takas purvā. Par laimi bez sekām.
Apmēram pusceļā līdz stāvvietai uz takas sastapu divus jaunus cilvēkus. Ārzemniekus. Pēc apģērba un apaviem secināju, ka viņi nebija paredzējuši nonākt šādos ziemas apstākļos, bet viņu noskaņojums liecināja par spītīgu domu doties tālāk. Jaunība. Apmainījāmies ar laba ceļa vēlējumiem un devāmies katrs savā virzienā.
Tikmēr auto stāvvietā jaudīgs traktors bija notīrījis biezo sniega kārtu. Tikai mana un sastapto ārzemnieku automašīna atradās neskartā sniega “saliņā”. Pārbraucu savu auto uz laukuma notīrīto daļu un …pamanīju, ka atkal parādījusies saule. Jāizmanto. Palaidu dronu video “medībās” virs skaisti piesnigušajiem mežiem blakus Ķemeru purvam.
Tā nu man plānotā Ķemeru purva un takas fotografēšana nesanāca tā, kā biju to plānojis. Tomēr brišana pa piesnigušo taku tur, kur viss balts, neskarts un nebija redzama neviena pēda, devā tādu enerģiju, ko nevar aprakstīt ar vārdiem. Labi, ka ceļā uz Ķemeru purvu neapstājos pie pirmā aizsnigušā posma.
…
Visits: 150
