Todien iedomājos, ka iepriekšējo reizi Kauguru pludmalē stiprs vējš pūta vēlā pavasarī, kad ziemeļa aukstās brāzmas centās iekļūt siltā apģērba visās spraugās. Jūra bija “iznākusi krastā” līdz pat automašīnu stāvlaukumam aiz kāpas. Bet pa gājēju celiņu pretim peldēja gulbis.

Šoreiz, vasaras dienā, bija savādāk. Ziemeļvējš spēka ziņā netika līdzi pavasara brāzmām. Gaiss negaidīti silts, ka slēpties vajadzēja vien no lielajām lietus lāsēm un tiem retajiem viļņiem, kuri pa solu apakšu pa Kauguru pludmali atskrēja pat līdz pārģērbšanās kabīnēm.

Lai pasargātu videokameras objektīvi no lietus lāsēm, izvelējos patvērumu aiz tuvākās pārģērbšanās kabīnes. Vispirms brīdi pavēroju pludmales kafejnīcu, kas sparīgi turējās pretim brāzmainajam vējam. Nekā tik aizraujoša, lai filmētu.

Pa brīdim pludmalē iznāca cilvēki. Slēpjoties aiz apģērba apkaklēm vai kapucēm, pacēla savus telefonus, piefiksēja redzamo un ašā solī steidzās atpakaļ aizvējā.

Tomēr kāda sieviete nesteidzās prom no pludmales. Viņa bija silti apģērbusies un ērti iekārtojās uz viena no soliem. Rokās turēja lielu kafijas krūzi no kāda tuvējā automātiskā “kafijas skapja”. Viņa pamanīja, ka filmēju, pasmaidīja, kaut ko pateica, ko varēja noprast no lūpu kustībām un aizmirsa par manu klātbūtni. Skatiens aizklīda kaut kur tālāk jūrā un viņu vairs netraucēja ne vējš, ne lietus.

Tad palūkojos uz pretējo pusi un ieraudzīju ļoti interesantu ainu – dažādos augstumos un virzienos virs viļņiem traucās lieli pūķi – spārni. Tur kaitbordisti ķēra dabas piedāvātās iespējas traukties pa un virs viļņiem. Wooooow, kas par skatu!

Ko tādu nesanāk bieži redzēt, tādēļ nolēmu piekļūt tuvāk kaitbordistiem. Nolūkoju nākošo pārģērbšanās kabīni, kas varētu man (un videokamerai) dot patvērumu no lietus, un steidzos tās virzienā. Iespiedu videokameru savā padusē aizvēja (sausajā) pusē un ejot vēroju kaitbordistu izdarības jūrā. Tas bija tika izraujoši, ka piemirsu kur es atrodos. Par to man atgādināja viens no lielajiem viļņiem, kas izskrēja tālu pludmalē. “Nogulēju” vilni, vien sajutu, ka manas kājas kļuvušas slapjas krietni augstāk par potītēm. Tikmēr sasniedzu arī nākošo patvērumu.

Tagad kaitbordisti traucās pa, starp un virs viļņiem dažādos virzienos pavisam tuvu un ļoti ātri. Man vajadzēja visai ātri rīkoties ar videokameru, lai noturētu kadrā ne tikai cilvēkus, bet vienlaikus arī daudzkrāsainos pūķus. Lai kopaina būtu saprotamāka un krāšņāka.

Ik pa brīdim kāds no viņiem izmantoja vilni par atspēriena tramplīnu un pacēlās gaisā virs viļņiem. Iespējams, ka burātāju prasmju līmenis bija atšķirīgs, jo dažs gaisā palidoja vien nelielu attālumu. Savukārt cits lidoja visai tālu. Reizēm pat “nostājoties” gandrīz vai uz galvas – kad lidojot viņa kājas atradās augstāk par galvu. Pie sevis vien pabrīnījos ne tikai par viņu drosmi, bet arī par to – kā gan viņi tur nesapinās?

Vienam kaut kas notika ar ekipējumu. Viņa “pūķis” nolaidās viļņos, bet pats kaitotājs labu brīdi rosījās atrodoties ūdenī. Pie viņa “piebrauca” kolēģis, apmeta pāris lokus un devās tālāk. Laikam pārliecinājās, ka palīdzība nebūs vajadzīga. Tikmēr arī problēma bija novērsta. Vējš vispirms no ūdens izcēla “buru”, pēc tam arī pašu kaitbordistu un brauciens turpinājās.

Tad viens no braucējiem pamanīja mani filmējam. Viņš pietuvojās krastam tik tuvu, ka dēlis jau traucās pa ūdeni starp applūdušajiem pludmales zāles kušķiem. Tā vairākas reizes, demonstrējot visai iespaidīgu ātrumu starp viļņu putu mugurām, reizēm pat pašam pazūdot aiz tām.

Kad biju nolēmis, ka nu jau pietiek filmēt, bridu atpakaļ pa pludmali gājēju ceļa virzienā. Jā, bridu vārda tiešā nozīmē. Lai arī lietus bija pārstājis, viļņi turpināja cits aiz cita pārklāt pludmali. Manas kājas pie ūdens jau bija pieradušas. Bikšu gali arī. Tādēļ jutos brīvi.

Netālu no gājēju celiņa ievēroju vēl vienu kaitbordistu pulciņu. Liekas, nesen atbraukuši, jo vēl kārtoja aprīkojumu un ar dažādiem vingrinājumiem “iekustināja” paši sevi. Kauguru pludmale tajā dienā bija cieņā.

Visits: 98

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail