Palanga-1Saulains pirmdienas rīts. Jūnijs. Auto, Lietuvas radiostacijas mūzikas pavadībā, raiti ripo Palangas virzienā. Laiks liekas vēss, kā jau ierasts pēdējo gadu vasarās. Īstenoju vairākus gadus iepriekš nodomāto – paskatīties, kas tik interesants Palangā, par ko daudzi raksta un runā. Tikai ne muzejus.

Pirms viena no pakalniem brīdinājuma zīme – dzeltens trijstūris ar melnu punktu vidū – bīstama vieta, kurā bieži notiek avārijas. Nodomāju vēl – uz taisna ceļa bīstama vieta? Uzbraucu pakalnā un redzu … taisnajā ceļa posmā kāds šoferis nav ticis galā ar savu fūri. Noguldījis to uz sāniem pļavā, gandrīz perpendikulāri ceļam. Acīm redzams pamatojums brīdinājuma zīmei.

Pirms tam iepriekš biju lasījis par to, ka Palangā vasarā grūti atrast vietu, kur novietot stāvēšanai automašīnu. Tāpēc nolūkoju kāda lielveikala stāvlaukumu gabaliņu tālāk pludmales. Bet, cik nopratu pēc zīmēm un uzrakstiem, tajā stāvēt drīkst tikai pāris stundu. Tas pat nākošajā veikala stāvvietā. Līdz atradu netālu nelielu bezmaksas stāvvietu uz Klaipedos Plentas ielas. Nav jau grūti jaukā laikā pastaigāties līdz pludmalei ar kājām.

Nesteidzīgi dodos pludmales virzienā. Ielas saules pilnas, zaļas, bet … bez cilvēkiem. Intereses pēc piestāju pie stāvvietas apmaksas automāta. Uz tā visa informācija tikai lietuviešu valodā. No izlasāmā un redzamajiem simboliem tā arī nesapratu, kā varētu kļūt par legālu un godprātīgu stāvvietas lietotāju. Pa ceļam pamanīju arī vienu stāvplaci, kur pie iebrauktuves būdiņa un dzīva persona, ar kuru noteikti varētu atrast kopīgu valodu. Visas stāvvietas tukšas.

Pie vienas no galvenajām ielām Vytauto gatve vairākas velosipēdu nomas vietas. Tie pilni ar velosipēdiem. Klientu nav. Paši darbinieki vizinās ar nomai paredzētajiem braucējiem.

Galvenā iela pludmales virzienā J.Basanavičiaus gatve ar dažādu krāsu bruģi, nodalot atsevišķi vietu gājējiem, velosipēdistiem un automašīnām. Ielas abās pusē kafejnīcas, suvenīru tirgotavas, velosipēdu nomas vietas un citas dažādas izklaides. Tikai vēsais laiks atturējies klientus no došanās uz jūras malu. Pie kafejnīcu durvīm stāv darbinieces ar ēdienkartēm un aicina ienākt. Augsts serviss, kad apkalpojošā personāla vairāk nekā apkalpojamo.

Ielas galā pie pludmales pāri kāpai ved koka klājuma gājēju ceļš. Te, gluži tāpat kā Latvijā, tieši vasaras sezonas laikā, iesākts koka klājuma remonts. Gājējiem atstātas tikai divas šauras joslas gar malām. Divi vīri aiz krāsainām norobežojošām lentām steidz krāsot koka margas uz pāļiem būvētajam celiņam virs jūras ūdens. Starp koka grīdas dēļiem atstātas spraugas, caur kurām var redzēt jūru elpojam. Es gan te neriskētu lietot mazizmēra priekšmetus, piemēram, mobilo telefonu, kas varētu kļūt zivju un vēžu apskates priekšmetu uz jūras grunts.

Pūš lēns, bet vēss vējš. Abpus gājēju ceļam tukšas pludmales. Vien daži cilvēki (tikai sievietes) sadūšojušās nomest apģērbu un ļauties saules stariem. Vēl daži tāpat pastaigājas pa pludmales smiltīm gar ūdens malu. Iedomājos, ka “normālā” vasaras dienā smilšainajā pludmalē būtu grūti atrast brīvu vietu savam dvielītim.

Pa dēļu klājumu garām aizripina vairāki velosipēdisti. Varbūt slinki, lai kājām noietu tos dažus simtus metrus līdz gājēju ceļa galam. Abās pusēs savu veiksmi izmēģina makšķernieki. Tieši manā priekšā kāds rietumu armijas komuflētajā tērpā ģērbies vīrietis izvelk nelielu zivi. No tā, ko viņš stāsta blakus esošajiem skatītājiem, saprotu – jūras grundulis. Divi makšķernieki, liekas – tēvs un dēls, atbraukuši ar visai ekskluzīviem braucamajiem – skrejriteņiem (samokatiem).

Gājēju ceļa galā uzstādītas divas lielas baltas “tāfeles” uz kurām viesi atstājuši neskaitāmus autogrāfus. Interesants risinājums. Cilvēki te uz brīdi uzkavējas, fotografējas, vēro makšķerniekus un dodas atpakaļ krasta virzienā. Loģiski, jo tas ir vienīgais virziens, vai ne.

Pa to laiku, kamēr biju virs ūdens, krastā atpūtnieku kļuvis pavisam nedaudz vairāk. Jo arī laika apstākļi palikuši nemainīgi – saule un vēss vējš. Cilvēki meklē aizvēju, apsēžas uz soliņiem ielas malā vai kafejnīcās saulītē un cenšas izbaudīt arī to minimumu, kas iespējams.

Iegriežos vienā no kafejnīcām netālu no pludmales. Apmeklētāju maz. Personāls ātri klāt un noskaidro manas vēlmes. Ilgi nav jāgaida arī līdz brīdim, kad manā priekšā uz galda noliek pasūtīto ēdienu. Karstu un kūpošu, kā bieži negadās.

Dodos atpakaļ pie sava auto. Šoreiz to daru pa citu ielu, kas līkumo gar upīti starp dzīvojamām mājām. Pie katras mājas izlikti paziņojumi, ka iznomā istabu, dzīvokli vai pat visu māju. Viens no paziņojumiem par pamatīgi piestiprināts pie metāla staba. Liekas, ka kalpo ne jau pirmo gadu, jo stabs daļēji ieaudzis dzīvžoga lapotnē.

Labprāt šeit, Palangā, atgriezīšos vēl vismaz reizi. Bet tad, kad patiesi būs “normāls” vasarīgs laiks. Ne tikai, lai apskatītu pludmali, bet arī citas un interesantas vietas. Piemēram, kādu Palangas muzeju.

Visits: 158

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail