Kādā fotogrāfijā internetā redzēju koka taku (laipu) cauri niedrājam. Pajautāju fotogrāfijas autorei – kur atrodas fotogrāfijā redzamā vieta? Izrādās – Kaņiera ezers Lapmežciema pagastā. Tātad, jauns kāda brauciena gala mērķis.
Uz Kaņiera ezeru braucu no Tukuma puses. Cauri Milzkalnei, pagrieziens uz Smārdi. Nobraucot apmēram 2,5 km aiz ceļa uz Valgumu, jānogriežas nākošajā ceļā pa kreisi. Grants ceļš. Visai nelīdzens. Tā vien liekas, ka greiders nav redzēts kopš pavasara. Prātīgi braucot ar to var sadzīvot. Mani vairāk ieintriģēja divu ciemu nosaukumi – Čaukciems un Antiņciems.
Līdz vietai, kur vajadzētu būt Čaukciemam, jābrauc kādi 7 km. Lielākā daļa ceļa – kā mežā taisni novilkta līnija. Pašu Čaukciemu tā arī nemanīju. Varbūt tas bija vietā, kur uz sānu ceļa bija noslēgta metāla barjera? Arī Smirdgrāvim pārbraucu pāri to nepamanījis. Varbūt tādēļ, ka auto bija aizvērti visi logi?
Pēc vēl apmēram 1,5 km ceļa kreisajā pusē neliela auto stāvvieta ar informācijas stendu. Šeit sākas taka uz vienu no putnu vērošanas torņiem Kaņiera ezerā. Pēc shēmas redzams, ka līdz tornim jāiet 1,5 km kājām. Ejot gan likās, ka tik tālu nemaz nebija.
Taka mežā izveidota ar stingru, grantētu segumu. Pāri mitrajām vietām stabilas koka dēļu laipas. Pārsteidzoši – nav neviena paša oda, kas tādās vietās parasti ir neiztrūkstoši pavadoņi. Vai vēsā pavasara rezultāts?
Pa taku nonācu meža klajumā. Tā vienā pusē koka galds, bet otrā – pamatīgs, stabils koka tornis-platforma. Bez jumta. Lai arī pūta visai stiprs jūras puses vējš, to aizturēja blakus esošā meža lielie koki. Bet jumta trūkumu kompensēja siltie saules stari. Ļoti jauka vieta.
No šī torņa redzama Kaņiera ezera daļa ar nelieliem atklāta ūdens laukumiem starp zāļu puduriem. Vienlaikus varēja redzēt gan peldošus, gan perējošus putnus. Apkārt bija īsts skaņu mikslis – bija dzirdamas gan dažādu putnu balsis, gan arī ļoti skaļa varžu kurkstēšana. Un tas viss bezmaksas.
Tālāk vēl kādi 3 km un klāt Antiņciems. Māju nav daudz, bet tās nevar nepamanīt. Aiz žogiem un videonovērošanas kamerām. Krustojumā nogriezos uz Lapmežciema pusi. Ceļa kreisajā pusē Kaņiera ezers. Pretējā pusē arī ūdens. Nezinu, kā to sauc. Vienā vietā pie paša ceļa peld gulbju ģimene ar šī gada mazuļiem. Apmēram 2,5 km no Antiņciema ceļa kreisajā pusē norāde uz putnu vērošanas torni. Jābūt acīgam, jo norāde labi izlasāma vien tiem, kuri brauc no Lapmežciema puses.
Līdz tornim jāiet kājām pa meža ceļu. Iznākot klajākā vietā – jāizdara izvēle, ar ko sākt: pa labi redzama taka cauri niedrājam, pa kreisi – putnu vērošanas tornis. Sāku ar taku (koka laipām).
Koka laipas nostiprinātas uz peldošiem pontoniem un pie katra soļa nedaudz šūpojas. Man priekšā kāds drosmīgs fotogrāfs, pakāpies uz koka margām, centās redzamo iemūžināt no nedaudz augstākas pozīcijas. Viņu pie kājām pieturēja pavadone. Kā jau teicu, drosmīgs cilvēks, jo apmēram tajā pašā vietā man rokās palika daļa no koka margām, kas nebija pienācīgi piestiprināta.
Ejot pa koka laipām cauri niedrājam, neko daudz apkārt neredzēt. Var tikai dzirdēt putnu balsis. Dažās seklās atklātā ūdens vietās – mazas zivtiņas. Takas galā „cietzeme” ar nelielu kadiķu audzi uz tās. Tālāk negāju, jo kāds vīrs uz takas bija statīvā nostiprinājis fotokameru un „medīja” attālāk redzamos ūdensputnus. Netraucēju, gāju atpakaļ uz putnu vērošanas torni.
No šī torņa var labi redzēt daļu no Kaņiera ezera aizaugušās daļas, kā arī daļu atklātā ūdens. Visur putni. Pa pāriem. Tornim jumts, kas paglābtu no lietus. Bet šajā dienā tas nosedz sauli un zem jumta īsts caurvējš. Jūras puses vējš vēl „līdz kaulam”. Man labāk patika iepriekš aprakstītais tornis Kaņiera ezera pretējā pusē.
No šīs vietas pavisam nedaudz jābrauc līdz Kaņiera ezera laivu bāzei un vēl kādi 2 km līdz Lapmežciemam. Ja braucat no Lapmežciema puses uz Kaņiera ezeru, tad manis rakstīto labāk lasīt no beigām.
Visits: 79
