Gaujas senlejā esošās Līču – Lanģu klintis ir mans lielākais atklājums. Līdz šim par Līču – Lanģu klintīm nekā nebiju dzirdējis. Varbūt tādēļ, ka tās neatrodas viegli pieejamā vietā un nav sasniedzamas dažu minūšu laikā pēc izkāpšanas no transporta līdzekļa.

Pirms doties uz Līču – Lanģu klintīm, pameklēju, ko par tām raksta internetā. Vairāk gan meklēju informāciju par to, kā bez maldīšanās līdz tām aizkļūt un atgriezties atpakaļ, jo lasīti un dzirdēti dažādi stāstījumi par savu pieredzi. Nepārstāstīšu, ko izlasīju internetā, bet gan – kā pats nonācu līdz Līču – Lanģu klintīm un atgriezos atpakaļ.

Apzīmēta gājēju taka sākas Liepā, iepretim Lodes dzelzceļa stacijai. Turpat ir arī neliela automašīnu stāvvieta. Uzreiz gan jāsaka, ka norādē minētais attālums 1,7 km ir tikai līdz klintīm. Jārēķinās arī ar taku gar pašam klintīm un ceļu atpakaļ, tādēļ kopējais gājiena garums var būt trīs reizes garāks.

Mans pārgājiens notika pēc ilgstoša sausuma perioda un visi takas posmi bija sausi un viegli pārvarami. Mitrā laikā problēmas var radīt mālainais ceļa posms gar pašu mālu karjera malu (kurš gan stiprināts ar ķieģeļu lauskām) un stāvās gravu nogāzes bez pakāpieniem jau ceļā līdz klintīm. Tādēļ ieteicams nepārvērtēt savus spēkus tiem, kuriem grūtāk pārvarēt fiziskas slodzes un maziem bērniem.




Takas sākums pa mežu un viss atkarīgs no pašu spējām ātri kustināt kājas. Pēc gabaliņa taka iznāk mālu karjera malā un jau zem kājām māls ar ķieģeļu lauskām. Ķieģeļu gabali visai asi un ejot vasaras apavos jāuzmana savu kāju pirksti. Kreisajā pusē tālumā redzami Lodes ķieģeļu rūpnīcas korpusi, bet turpat rokas stiepiena attālumā – māla karjera dziļā „bedre”.

Pēc brīža taka nogriežas pa labi, retā mežā un nākas turpināt ceļu pa stāvu nogāzi lejup, pēc tam augšā. Mitrā laikā taka varētu būt visai slidena. Pēc ātras iešanas cauri avenājiem nonākam uz iebraukta meža ceļa. Pa ceļu dodamies uz labo pusi un pavisam drīz informatīvs stends ar shēmu un norādi uz Līču – Lanģu klintīm – nu jau pavisam tuvu. Nedaudz virs 300 metriem.

Sekojot norādei pa taku nonāk līdz izbūvētiem pakāpieniem. Nokāpjot uz leju, pa labi redzams neliels smilšakmens atsegums un neliela iedobe tajā. Tālāk taka ved gan pa labi, gan pa kreisi. Tā kā internetā biju lasījis, ka šajā vietā pietrūkst nepārprotamu norāžu un pastaiga var izvērsties pat ļoti gara, pagriezos pa kreisi – uz dienvidu pusi, par ko liecināja arī acīs spīdošie saules stari. Izvēle bija pareiza.

Pašas Līču – Lanģu klintis nav aprakstāmas ar vārdiem. Tās vienkārši jāredz katram pašam. Nekad nebiju iedomājies, ka kaut kur pie Gaujas mežos var atrasties tāds liels, iespaidīgs skaistums. Kad vēlējos saskatīt smilšakmens klints augšmalu, vajadzēja pieturēties pie koka, lai galva nesareibtu vai nenokristu no takas. Taka labiekārtota, ar pakāpieniem un tiltiņiem pāri ūdens tērcītēm. Atliek vien iet un jūsmināties par šo dabas skaistumu.

Beigās taka nonāk pat līdz Gaujas krastam, kur vajag pagriezties pa kreisi un kāpt kalnā līdz labi izbūvētam ceļam. Pa šo ceļu atkal kalnā (pa kreisi) līdz nākošajam krustojumam. Pie šī krustojuma norādes, ka tūristiem tālāk ceļa nav (cauri rūpnīcas teritorijai) un jādodas pa kreisi pa arī labu meža ceļu. Zinu, ka daļa ceļotāju tomēr dodas tālāk (par spīti aizliegumam) un tad ir dažādas atsauksmes par to, kā tikuši cauri rūpnīcas teritorijai.

Devos pa kreisi. Te svarīgi „turēt acis pirkstos” un pēc vairākiem simtiem metru nepaiet garām nelielai norādei bez komentāriem – bultai uz apaļa koka stabiņa, kas norāda ceļu avenājos uz auto stāvvietu. Ja arī nepamanīsiet šo norādi, pavisam drīz nonāksiet pie iepriekš pieminētā stenda no kura tad jānāk apkaļ līdz takas sākumam.

Pa taku atpakaļceļš pa stāvajām nogāzēm, gar karjeru un cauri mežam līdz Lodes stacijai. Noieto attālumu precīzi neuzmērīju, bet varētu būt apmēram plus/mīnus 5 km. Bet tas bija tā vērts, lai redzētu skaistās Līču – Lanģu klintis.

Visits: 97

instagram
Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail