Karsta vasaras sestdiena. Ceļš uz Lietuvas dienvidiem mani ieveda Taurage pilsētā. Nez, vai dēļ karstuma, vai arī CORONA vīruss pie vainas, bet pilsētas ielās gandrīz nemaz nav redzami cilvēki. Kaut kāda jocīga sajūta – brīvdiena taču. Vienīgi pilsētas centra strūklakā jautrība – bērnu bariņš draiskojas atspirdzinošajās ūdens strūklās. Viņus pieskata dažas mammas un vecmammas, sēdēdamas koku ēnā.
Gribu ēst. Devos meklējumos. Kā man neveicas. Visas centrā redzamās kafejnīcas slēgtas. Tikai parkā pie pils viena maza būdiņa – kiosks ar auduma nojumi blakus. Piedāvājumā – kafija, citi dzērieni un … kūciņas. Noturējos, devos tālāk. Vai tiešām man nepaveiksies ko atrast?
Nesteidzīgi pa parku apgāju apkārt Taurages pilij. Tāda no skata vienkārša, bez izskaistinājumiem, ar pamatīgiem mūriem. Vēlāk, jau mājās esot, vienā informācijas avotā internetā lasīju, ka tā esot Radzivila pils. Vai tā tiesa? Interesanti, vai tas būtu tas pats poļu kņazs Radzivils, kurš tiek pieminēts Rīgas kinostudijas filmā “Velna kalpi”?
Mani ēst meklējumi turpinājās ejot pa celiņiem upes krasta tuvumā. Arī velti. Nonācu Baznīcas ielā. Laukums pie baznīcas pilns ar automašīnām. Netālu no ieejas vārtiem baznīcas pagalmā aglds ar baltu galdautu un slaidas glāzes ar gaišu dzērienu. Droši vien šampanietis.
Garām galdam uz baznīcas pusi pagāja divas sievietes. Viena no viņām garā, baltā kleitā, bez plīvura. Viņas piegāja pie vīrieša, garā baltā tērpā, kurš gaidīja baznīcas pagalma vārtos. Kāzas?
Turpināju savu ceļu atpakaļ uz vietu, kur biju atstājis automašīnu. Starp citu, arī pie baznīcas. Citas. Ejot ieskatījos kādā šaurā pagalmā, kurā ieraudzīju uzrakstu HOTEL un blakus kafejnīcu. Te gan varētu būt kas “normāls” ēdams, nodomāju un devos pagalmā.
Zem nojumes sēdēja kāds jauns pārītis. Iegāju kafejnīcā un viņi man sekoja. Izrādījās – apkalpojošais personāls. Bet, arī te vien kafija un saldas kūkas. Vai man bija izvēles iespēja? Bija – neēst un iet prom, tomēr biju vājš un padevos kārdinājumam. Kafija bija garšīga un kūka arī.
Soļojot tālāk pa Taurages ielām jau daudz možākā noskaņā iedomāju – varbūt ielās maz ļaužu un daudz kas pilsētā nedarbojas tādēļ, ka slēgta robeža ar Krievijas Kaļiņingradas apgabalu, līdz kuram vien daži desmiti kilometru.
Nedaudz no Taurages vēstures. Pirmo reizi hronikās Taurage pieminēta 1507.gadā, bet pilsētas gotu tā ieguva vien 1924.gadā. Vairākas desmitgades bijusi Prūsijas sastāvā. Taurages pils celta laikā no 1844.gada līdz 1847.gadam. Pils kalpojusi ne tika kņaziem, bet tās teritorijā bijis arī muitas cietums, kur ieslodzījumā turēti kontrabandisti. Tagad Taurage ir industriāla pilsēta ar 21 520 pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
…
Visits: 117
