Pirmais Nodaļas komandiera kurss KMC

Pēc karstām diskusijām ar Zemessardzes štāba pārstāvjiem, pirmā kājnieku nodaļas komandiera kursa programma tika apstiprināta un apmācība varēja sākties. Zemessardzes vadība nolēma, ka uz pirmo kursu sūtīs Zemessardzes bataljonu vadību – komandierus vai štābu priekšniekus. Lai vadībai radītu vienādu priekšstatu par britu kājnieku taktiku, kas bija izvēlēta par pamatu Zemessardzes vienību apmācībai.

Satraukums par kursa norisi bija arī Kājnieku mācību centrā. Bijām mainītās lomās – mūs vairs nemācīja. Laiks mācīt citus.

Te, iespējams, vietā būtu viena atkāpe par KMC instruktoru kursu britu vadībā 1994.gada ziemā.  Briti instruktoru kandidātiem mācīja ne tikai kājnieku taktiku, bet arī kā sagatavot un vadīt mācību nodarbības. Vēroja mūs visu kursa laiku, mūsu attieksmi pret uzdevumu izpildi, vērtēja mūsu spēju nodot informāciju citiem un mācīt. Izrādījās, ka tieši šīs prasmes bija svarīgākas tad, kad briti deva savas rekomendācijas, kuri būtu piemēroti instruktoru darbam KMC. Gandrīz visi ieteiktie bija ar iepriekšēju pieredzi profesionālās izglītības sistēmā.

Bet nu atpakaļ pie pirmā mācību kursa.

Veidojoties Zemessardzes bataljoniem, par to komandieriem kļuva aktīvie cilvēki, entuziasti un patrioti. Ar atšķirīgu militāru pieredzi, zināšanām un fizisko sagatavotību. Arī ar atšķirīgu attieksmi pret to faktu, ka nosūtīti (bataljona komandieri) uz kaut kādu nodaļas komandiera kursu.

Kādā nakts nodarbībā mežā ievēroju, ka kursanta rokās pavisam jauns kompass. Bez nevienas skrambiņas. Kā jokojot pavaicāju, vai pirmo reizi mežā? Viņš tā samulsis uz mani paskatījās un atbildēja, ka mežā esot gan bijis. Bet pirmo reizi mūžā esot mežā naktī.

Izrādījās, ka uzrunātais nebija vienīgais ar šādas pieredzes trūkumu. Jau vēlāk, nodarbību laikā Galgauskas mežos, kādam citam tika uzdots naktī aiznest biedriem termosu ar karstu tēju. Atteicās, jo baidoties mežā tumsā nomaldīties, kaut gan iet vajadzēja kādus 300 – 400 metrus.

Turpretī netrūka tādu, kuri šīs apmācības pieņēma ne tikai kā iespēju papildināt savas zināšanas un iemaņas, bet arī izrādīja entuziasmu un izdomu, kā uzdevumus izpildīt ātrāk un labāk.

Vienā no nakts uzdevumiem, kad grupai vajadzēja izlūkot “pretinieku” atrašanās vietu, lai neradītu lieku troksni, majori un pulkvežleitnanti novilka zābakus un pa mežu pārvietojās zeķēs. Lai klusāk.

Kursa nobeiguma daļā Galgauskas mežos vajadzēja rakt pozīcijas un tajās arī uzturēties gan dienā, gan naktī. Tuvāk dzīvojošie kursanti bija noorganizējuši, ka kolēģi no bataljoniem viņiem zemes rakšanai atgādā lielāka izmēra lāpstas un liekšķeres, mazo sapiera lāpstiņu vietā. Lai darbi veiktos ātrāk.

Diemžēl neiztika arī bez traumām. Jo, kā jau teicu iepriekš, atšķirīga fiziskā sagatavotība. Un vēl viena kopīga iezīme vairākiem pirmajiem mācību kursiem – daudzi mēģināja demonstrēt visādās filmās saskatītos specvienību paņēmienus – ar efektīviem kritieniem, pārvelšanos un tamlīdzīgi. Ne vienmēr mežs ar zariem, celmiem un vecām dzeloņstieplēm bija pati piemērotākā vieta.

Vienlaikus mācījāmies arī mēs – instruktori. Kā organizēt interesantas nodarbības, īpaši apvidū naktī. Kā savstarpēji saplānot darāmo un atrast laiku arī pašu atpūtai. Jo pirmajā kursā iedejas un ierosinājumu radās nepārtraukti, spēj tik vērtēt – pieņemt vai atmest. It īpaši kursa pēdējā fāzē – Galgauskas mežos bijušajā padomju armijas raķešu bāzē, kur pavadījām vairāk par nedēļu.

Noguruma dēļ kļūdījās arī instruktori. Viens no instruktoriem pēc negulētas nakts vingrinājuma laikā aizdedzināja sprāgstpaketi, bet pirms to aizmest, iedomāja kabatā noglabāt sērkociņus. Plauksta dabūja pamatīgu triecienu, par laimi, bez paliekošām sekām.

Tad jau tas, ka no kādam citam instruktoram pēdējā rītā pie ezera bārdu skujot, bārdas putas koda vaigos ir tāds sīkums vien. Jo bārdas putu vietā uz vaigiem uzziesta zobu pasta.

Katrā ziņā turpmākajos kursos laiks Galgauskas mežos tika saīsināts – pirmdien uz mežu, piektdien atpakaļ. Tas gan neattiecas uz šo pirmo nodaļas komandiera kursu, bet gribu pieminēt kādu simbolisku notikumu vasarā, kāda cita kursa laikā.

Braucot no Cēsīm uz Galgausku, iebraucām Lejasciemā, kur vietējā ēdnīcā varēja paēst pēdējās “normālās” pusdienas pirms uz vairākām dienām doties mežā. Tajā laikā no Latvijas devās prom Padomju armija. Un vienā no tādām dienām Lejasciemā uz ceļa vienlaikus stāvēja divu valstu bruņoto spēku kolonas. Ceļa vienā pusē Zemessardzes automašīnas, pretējā pusē padomju tehnika ceļā uz dzelzceļa staciju.

Nedaudz tālāk no Lejasciema piebraucām pie kādas padomju armijas automašīnas, kura bija iekļuvusi dziļā grāvī. Jauns obligātā dienesta karavīrs izskatījās visai nobijies, ka pie viņa pienāca karavīri citās formās. Negadījums noticis agri no rīta un komandieris teicis, lai gaida palīdzību. Atsūtīšot. Arī mēs nevarējām palīdzēt. Vien kā iedevām ūdeni un pārtiku.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...