Mana pirmā iepazīšanās ar Militārās Apmācības Sistēmu

Tad, kad liekas, es jau tik daudz zinu, pienāk brīdis, kad saprotu – tā īsti es vēl neko nezinu. Tā man bija, kad Cēsīs, Zemessardzes kājnieku mācību centrā notika sagatavošanās pirmajam vada komandiera vietnieku kursam.

Šī kursa sagatavošanā daudz palīdzēja nu jau cits britu instruktors – seržants Pīters. Pareizi būtu jāsaka, ka lielāko darba daļu paveica viņš. Rokoties pa savām salātkrāsas papīru pakām, viņš sastādīja mācību uzdevumus, vērtēšanas kritērijus mācību tēmu sarakstus. Pēc tam atlika tikai vienkāršākā daļa – pārtulkot latviski.  

training-design-handbook

Nākošais posms – izvērtēt reāli pieejamo materiālo nodrošinājumu un izvēlēties apvidū piemērotākās vietas mācību vingrinājumiem. Ja kaut kā nebija kā gribējām, koriģējām mācību plānus. Ja savas idejas Pīters aizguva no salāt zaļajām britu mācību dokumentācijas lapām, tad man tas viss bija liels jaunums.

Reiz Pīteram pavaicāju, kas tie tādi par papīriem. Viņš sāka stāstīt par amata un uzdevumu aprakstiem, uzdevumu izpildes nosacījumiem un kritērijiem. Laikam jau mana sejas izteiksme visai skaidri vēstīja, ka šajā reizē nav vērts tērēt laiku un iedziļināties detaļās.

Dažas dienas vēlāk Pīters paziņoja, ka no Apvienotās Karalistes Latvija ieradīsies viņa priekšniecība, lai savām acīm redzētu, kas te notiek.

Pēc tam, kad Pītera priekšnieks bija iepazinies gan ar mācību centru, gan arī paveiktajiem sagatavošanās darbiem, viņš sāka runāt par apmācības procesa plānošanu. Domāju, ka tas bija Pītera “pirksts” manā virzienā.

Liekas, veselu stundu virsnieks uz papīra lapas pacietīgi zīmēja dažādas shēmas un pa punktiem, vispārējos vilcienos, skaidroja procesa saturu un gaitu. Tieši tas bija šī stāsta sākumā pieminētais brīdis – es sapratu, ka es neko vairs (vēl) nesaprotu.

Šīs improvizētās lekcijas beigās es vien pajautāju, kur un kā par to visu varu uzzināt vairāk. Tajā dienā nekādu konkrētu atbildi nesaņēmu.

Tā gan nebija, ka paliku pavisam bez atbildes. Apmēram pēc nedēļas no rīta Pīters ar svinīgu sejas izteiksmi man pasniedza sūtījumu no viņa komandiera. Tā bija ar plastmasas spirāli zaļos vākos “iesieta” kādas grāmatas kopija angļu valodā  – Training Design Handbook. Apmācības plānošanas rokasgrāmata. Pavisam svaigs, tā gada pavasara izdevums.

Kopš tās dienas šī grāmata kļuva par manu “ceļvedi” gan Zemessardzes Kājnieku mācību centrā, gan arī vēlāk – jau NBS štāba Apmācību daļā. Nekad to “neizlaidu no rokām”. Tomēr ar to šis stāsts vēl nav galā.

Neilgi pēc tam, kad biju saņēmis šo vērtīgo grāmatu, seržants Pīters palūdza viņu aizvest uz Rīgu, uz Lielbritānijas vēstniecību.

Kad pāris stundas biju viņu nogaidījies automašīnā, Pīters atgriezās plati smaidīdams un paziņoja, ka esot man sarunājis mācību kursu Lielbritānijā. Protams, ka priecājos ko tādu dzirdēt, tomēr pie sevis nodomāju – ko gan seržants tur daudz ko var norunāt  starptautiskā līmenī?

Pie tādas pārliecības turējos līdz pat tai dienai, kad Kājnieku mācību centrā pienāca fakss no Lielbritānijas vēstniecības, ka man piešķirta apmaksāta mācību vieta Apmācību plānošanas kursā (Training Design Course) Lielbritānijā, Army School of Training Support. 

Par šī kursa lielo nozīmi manā dienestā un apmācību plānošanā Zemessardzē un arī NBS – tas jau būs cits, nākošais stāsts.

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmailby feather
instagramby feather

You may also like...