Reizēm no interneta dzīlēm iznirst kāda fotogrāfija, video vai cita formāta atmiņas par to, kāda reiz bijusi bērnība bez mobilajiem telefoniem un datoriem. Man nav šādu fotogrāfiju, tādēļ kādu senu epizodi no “bezmobilās” bērnības mēģināšu “uzzīmēt” ar vārdiem.
Tas notika pagājušajā gadsimtā, drīz vien pēc 1960.gada. Darbības vieta divstāvu koka dzīvojamās mājas pagalms, kura robežas iezīmēja pati ēka, puķu un sakņu dārzu koka sētas, kā arī apaļiem (!!!) akmeņiem bruģēts ceļš. To vietējie sauca par “akmeņaino ceļu” un tā galā atradās stacija uz šaursliežu dzelzceļa līnijas Valmiera – Ainaži (Staicele).
Mājas vienā galā pirmajā stāvā bija ierīkots lauku “universālveikals”, kurā varēja nopirkt visu: gan pārtiku, gan saimniecībā noderīgās lietas. Pagalmā veikala tuvumā zāle neauga, jo to nobraukāja kravas mašīnas piegādājot preces vai arī kādam no kolhoza atbraucot pēc aliņiem.
Pagalma tālākajā malā, kur zāle necieta no auto riepām, bija divi lieli akmeņi, kas mums noderēja par vārtiem vietējos futbola mačos. Diemžēl dienā mums (bērniem) bieži tos vajadzēja “dalīt” ar onkuļiem, kuri tur apmetās iedzert pa aliņam pirms tālākbraukšanas. Vecāki bija stingri noteikuši, ka “dzērājonkuļiem” klāt nedrīkst iet. Toties vakaros un svētdienās, kad veikals nestrādāja, viss pagalms bija drošs un mūsu rīcībā.
Tas, droši vien, notika tuvāk vasaras beigām, kad diena dziest agrāk, tomēr laukā vēl ilgi ir silts. Vienā vakarā mani vecākie brāļi kopā ar dažiem puikām no kaimiņu dzīvokļiem, sāka spēlēt futbolu. Atnāca arī divi brāļi Jānis un Pēteris, kuri dzīvoja mājā aiz dzelzceļa. Lai arī es tajos laikos vēl biju tāds mazāks (vēl skolā negāju), tomēr man ļāva dauzīties “lielajiem” pa vidu.
Jautrība un azarts bija augstā līmenī. Apgriezti proporcionāli gaismai pagalmā. Bumbu saskatīt palika aizvien grūtāk. Drīz vien tikai pēc izsaucieniem un kustībām varēja vien nojaust, pie kura tajā brīdī atradās bumba.
Māte jau vairākas reizes bija iznākusi uz mājas sliekšņa un sauca vakariņās. Atbildē skanēja vien: “…vēl drusku, tūlīt …” Lai ieviestu kārtību, pagalmā iznāca arī mans tēvs. Tad notika negaidītais – viņa sportiskais azarts ņēma virsroku un arī tēvs iesaistījās šajā “aklajā futbolā”. Pēc neilga brīža no kaimiņu mājas savus dēlus meklēt atnāca Jāņa un Pētera tēvs. Arī viņš “saslima” ar šo savdabīgo spēli tumsā. Sportiski vīrieši paliek sportisti, neatkarīgi no tā, cik viņiem gadu. Tādu futbolu šis pagalms vēl nebija piedzīvojis.
Lai cik jauks un neaizmirstams bija šis pasākums, viss reiz beidzas. Šajā gadījumā no akmeņainā ceļa puses atskanēja spēcīga Olgas tantes balss: “Vai tad mājās nemaz nav jānāk?” Olgas tante bija brāļu Jāņa un Pētera mamma. Tas arī bija kā spēles baigu signāls pēc vairākiem “pagarinājumiem”. Piekritīsiet man, ka kaut kas tāds var ilgi palikt atmiņā, vai ne?
…
Views: 197
