Pēc tam, kad cilvēks sasniedzis ilgi gaidīto mirkli – aiziešanu pensijā, vairākām, līdz tam pavisam ikdienišķām un pašsaprotamām lietām, mainās jēga un arī vērtība. Tālāk par dažām no tām.
Kur pazudis ilgi gaidītais atvaļinājums. Strādājot ikgadējais atvaļinājums bija kā sava veida bāka jūras krastā vai arī labu laiku izsapņots mērķis – ko tajā darīs. Jo tuvāk tas nāca, jo vairāk domu “ap un par” to. Plānošana un praktiskā sagatavošanās. Noderīgās informācijas meklēšana un nepieciešamo lietu iegāde. Kā sava veida “ass” ap kuru griezās daudzi notikumi.
Esot pensijā brīvā laika ir tik daudz, ka vēlme kaut kur ceļot un arī sagatavošanās vairs nešķiet tik būtiska pārmaiņa ikdienas plūsmā. Jā, tas var būt “piesiets” kādam konkrētam laika posmam, jo uz to iegādātas biļetes vai rezervētas viesnīcas. Tomēr savā būtībā tā ir vienkārši vēl viena brīva nedēļa ar citām aktivitātēm, citā vietā. Ienāk prātā – ej vai brauc!
Lai tomēr saglabātu kādu “asumiņu”, kaut nelielu ceļojumu vajag plānot uz tādu vietu, kur nekad iepriekš neesat bijis. Nevis atkal un atkal apmeklēt zināmas (kaut arī skaistas) vietas, bet redzēt vietas un darīt lietas, kuras neesat ne redzējis, ne darījis.
Neformālas sarunas ar …. Iespējams, ka strādājot bija tradīcija vienu vakaru nedēļā pēc darba kopā ar kolēģiem “pasēdēt” neformālā gaisotnē. Iemalkot kādu dzērienu un nesteidzīgi parunāt ne tikai par darba lietām vien. Paturot prātā to, ka pēc tam ne tikai jātiek uz mājām, bet nākošajā dienā jādodas uz darbu vai arī ieplānots kāds ģimenes pasākums. Ar obligātu piedalīšanos.
Tagad tā var pietrūkt, jo kolēģi kļuvuši par “bijušajiem. Ar citiem un “svaigiem” savu sarunu tematiem. Mūsdienās arī attālumi starp darbu (bijušo) un dzīvesvietu ir kļuvuši lielāki. Toties pozitīvā ziņa ir tā, ka gardu dzērienu iemalkošanu laikā un daudzumā vairs neierobežo nepieciešamība nākošajā dienā darbā ierasties “kā stikliņam”. Tomēr, ja mājās (ģimenē) nav stingra “kontroles dienesta”, tad šāda nosacītas brīvības sajūta var novest pie lielas nelaimes.
Kādreizējais prieks var kļūt par garlaicīgu rutīnu. Katram no mums patīk pozitīvas pārmaiņas. Vienas no tādām ir jebkādi uzlabojumi dzīvesvietā: dzīvoklī, mājā vai dārzā. No tā brīža, kad galvā dzimusi ideja par kādu no iespējamiem uzlabojumiem, sajūtas ir gluži kā gaidot iepriekš pieminēto atvaļinājumu. Iztēlē jau redzam gala rezultātu. Meklējam un velkam mājās visu, kas nepieciešams. Līdz ar patīkamu satraukumu no darba brīvajās dienās ķeramies pie sapņa īstenošanas, kas noved pie patiesa prieka par sasniegto.
Kad nedēļas dienas vairs nav pakļautas tādam laika sadalījumam, kā to noteica došanās uz darbu, tad var nebūt tik viegli. Liekas, ka laika tagad ir vairāk, tomēr … vajag raksturu, lai nepalaistos slinkumā. Tagad neviens (nekas) uz priekšu nedzen un prātā var dzimt doma: kādēļ darīt šodien, ja var darīt arī kādu citu dienu?
Jo, rau, pēc šī te “projekta” vēl vajadzētu uzlabot to, tad vēl to, tad arī to. Labi, ja prāts un rokas ir ar kaut ko nodarbinātas, tomēr ar laiku tas, kas iepriekš mobilizēja enerģiju un beigās deva skaistu gandarījumu, var pārvērsties par nebeidzamu bezprieka rutīnu.
Jāmeklē kādu dzirkstelīti, kas pārtrauktu rutīnu, dotu pārmaiņas un atgrieztu prieku. Kaut vai sākumā pieminētais tuvais vai tālākais ceļojums.
Nenoslīkt televizorā. Ne visiem ir vajadzības vai ari prasmes kaut ko nepārtraukti uzlabot savā dzīvesvieta. Var arī nebūt savas paziņu un interešu draugu grupas ar kuriem kopā pavadīt savu laiku. Tad pienāk laiks priekšplānā izvirzīties citai bīstamai ierīcei – televizoram.
Pēdējā laikā bieži saņemu zvanus no “aģentiem”, kuri piedāvā ne tikai super ātrus interneta pieslēgumus, bet arī televīzijas “paketes”. Saruna prasti iesākas ar to, ka man vaicā: kādas pārraides es vairāk skatos TV. Un tad sākas piedāvājumu birums, ko grūti nobremzēt. Lai to visu skatītos, ar viena cilvēka dzīves laiku nepietiktu. Pat tad ja atmestu pieminēto ceļošanu un dzīvesvietas labiekārtošanas darbus. Kā arī kāda “mēriņa” iemešanu pa retam.
Kādreiz jau var sev atvēlēt “televizora dienu” un skatīties gandrīz visu pēc kārtas. Tomēr, pēc savas pieredzes, teikšu, ka pēc tādas dienas vēl grūtāk sevi iekustināt uz jebkādām fiziskām aktivitātēm. Pat krājumu papildināšana ledusskapī (no veikala vai tirgus) liekas liela piepūle. Vairāk jau mentāla nekā fiziska. Un tā var pārvērsties par vecu “ūpi” un “kašķu podu”. яндекс
Cenšos “pieturēties” tikai pie dažiem (ne visiem) interesantiem seriāliem. Daudz skaistas mūzikas, pēc savas gaumes. Atrast laiku sekot notikumiem ārpus mājas sienām, mazāk sevī ielaist negatīvo, kas arī atrodams TV ekrānos. Vienā no maniem darbiem tā bija gana daudz. Iepriekšējo rakstu par šo tēmu varat lasīt šeit: Kas dzīvē mainās pēc aiziešanas pensijā 1.
….
Views: 166
