Nesen internetā redzēju fotogrāfiju, kurā redzams mūsu valsts Prezidents Latvijas vēstniecības telpās vienā no Eiropas valstīm. Cilvēku grupā, kas tur atradās kopā ar Prezidentu, atpazinu vienu no saviem bijušajiem “audzēkņiem” un vēlāk arī kolēģiem, ģērbušos formas tērpā.
To redzot atcerējos kādu notikumu pirms daudziem, daudziem gadiem. Šajā Eiropas valstī grupas sastāvā kopā bijām mācību komandējumā vietējā Zemessardzes Akadēmijā. “Uzņemošā puse” mums bija noorganizējusi vizīti Latvijas vēstniecībā. No tā pasākuma man vēl saglabājusies fotogrāfija, kurā kolēģis ar alus kausu rokā stāv blakus Latvijas vēstniekam un uzmanīgi klausās tā stāstījumu.
Vai tad kāds varēja iedomāties, ka pēc 28 gadiem viņš tur atgriezīsies. Vairs ne kā viesis, bet gan oficiāls valsts pārstāvis. Minēto fotogrāfiju pārsūtīju kolēģim. Lai glabā savas ģimenes vai arī diplomātiskās karjeras arhīvā.
Līdzīgi varētu teikt arī par kādu citu bijušo kolēģi – vai to varēja iedomāties? Dažus gadus pirms iepriekš pieminētā mācību brauciena uz Eiropu, Cēsīs, Zemessardzes Kājnieku mācību centrā intervēju un vēlāk pieņēmu darbā par lietvedī kādu sievieti. Sarunā viņa atzina to, ka apzinās tā (militārā) darba specifiku un tādēļ var nākties dzīvē daudz ko mainīt.
Pēc vairākiem gadiem viņu satiku jau Briselē, Latvijas pārstāvniecībā NATO. Un viņa bija viena no tiem Latvijas karavīriem, kas pacēla Latvijas karogu citu NATO dalībvalstu karogu vidū. Viņa atzina, ka pirms gadiem, nākot uz darba interviju Cēsīs, pat sapņos nebija rādījušās tādas pārmaiņas un iespējas.
Droši vien nekas tāpat vien nenotiek. Dzīve piedāvā iespējas un mums atliek tikai tāds sīkums – izlemt: palaist tās garām vai arī pieņemt (reizēm pat nosacīti riskējot) un izmantot. Lai vēlāk varētu teikt: Vai tad to varēja iedomāties?
…
Views: 83
