Vienu dienu senais paziņa Jorens man pastāstīja interesantu atgadījumu pie bērnudārza. Tajā dienā bija sākusies Eiropas mēroga kampaņa par satiksmes drošību uz ceļiem. Viena no policijas ekipāžām nolēma paskatīties, cik droši tiek vesti mājās no bērnudārza, un novietojās auto stāvvietā bērnu dārza tuvumā.
Vecāku reakcija uz policijas klātbūtni bija dažāda. Vieni paskatījās un rīkojās tālāk, kā to jau bija darījuši simtiem reižu iepriekš – iesēdināja bērnu speciālajā sēdeklītī un devās savās gaitās. Bija arī tādi vecāki, kuri, ieraugot policiju, atvēruši auto bagāžnieku, no tā izņēmuši bērnu sēdeklīti un to uzstādījuši salonā, pirms tur iesēdināt savu bērnu.
Bet viena tēva rīcība bija visai dīvaina. Iznāca no bērnudārza kopā ar savu meitiņu un piegāja pie automašīnas. Tad ieraudzīja policiju, brīdi paminstinājās, paņēma meitu pie rokas un aizgāja aiz šķūnīša.
Pēc kāda laiciņa meita iznāca pie mašīnas, paskatījās uz policijas auto un atkal aizgājusi aiz šķūnīša. Acīm redzot atgriezās pie tēva. Vēl pēc laika tas pats atkārtojās. Tēvs izsūtīja meitu izlūkos – vai policija joprojām tur vēl stāv. Arī policistiem kļuva interesanti – ar ko tas viss beigsies?
Minūtes 20 vēlāk pie bērnudārza piebrauca automašīna, kuru vadīja sieviete. Viņai blakus auto salonā, bērnu sēdeklītī sēdēja jau pazīstamā meitenīte. No automašīnas izkāpa arī jau redzētais vīrietis, paskatījās uz policijas auto pusi, iekāpa savā pirmīt stāvlaukumā atstātajā automašīnā un visi laimīgi aizbrauca.
Iespējams, ka tēvs ar meitu no bērnudārza devās prom kājām un izsauca papildspēkus – citu auto, kas aprīkots ar bērnu sēdeklīti. Policijas klātbūtne šajā gadījumā “nostrādāja” savdabīgā veidā.
Views: 77