Šogad paiet 25 gadi kopš Zemessardzes dibināšanas. Nebiju “klāt” pašos tās pirmsākumos, jo ārrindas dienestā iestājos gadu vēlāk. Tomēr vairākus gadus biju cieši saistīts ar kādu no tā laika Zemessardzes struktūrvienībām – Zemessardzes Kājnieku mācību centru.
Nepretendēju uz hronista vai vēsturnieka statusu, tādēļ pat necenšos atsaukt atmiņā konkrētus datumus vai arī personu vārdus. Saistošāki liekas paši procesi un entuziasms ar kādu cilvēki meklēja un vēlējās apgūt kaut ko jaunu un noderīgu dienestam Zemessardzē.
Iestāties Zemessardzes profesionālajā dienestā 1993.gada vasarā mani iedrošināja tā laika Cēsu 27.btaljona komandieris Mārtiņš Berķis. Lai arī biju bez iepriekšējas profesionālā militārā dienesta pieredzes, M.Berķis ap sevi pulcināja cilvēkus, kuriem viņš uzticējās. Lai iegūtu nepieciešamās militārās iemaņas, 1994.gada sākumā mani nosūtīja uz Kājnieku vada taktikas kursiem, kuri notika turpat Cēsīs, izveidotajā mācību centrā.
Mācību grupa tika sakomplektēta gan no Zemessardzes ierindas dienesta karavīriem, gan no ārrindniekiem. Bija uzaicināti arī vairāki cilvēki no citām valsts institūcijām, kuriem varētu interesēt dienests Zemessardzē. Kursa mērķis bija pēc NATO mācību programmas sagatavot instruktorus darbam Cēsu mācību centrā.
Kursa programmu sagatavoja un īstenoja instruktoru grupa no Lielbritānijas armijas. Vairāku nedēļu garumā dienas pirmajā pusē apguvām kājnieku vada taktikas teoriju, bet pēcpusdienās un naktīs teoriju nostiprinājām praksē Cēsu apkārtnes mežos. Dažādos laika apstākļos. Mācībām sākoties sals naktīs sasniedza mīnus 24 grādus mežos sniega netrūka. Pēdējās nedēļās vairāk pārvietojamies ejot un lienot pa sniega un ūdens maisījumu. Marta beigās, kad pa auksto ūdeni (līdz padusēm) bridām pāri Amatas upei, krastā patīkami sildīja pavasara saule.
Mācību noslēguma vingrinājumu gaitai uzmanīgi līdzi sekoja ne vien Zemessardzes štāba pārstāvji, bet arī Lielbritānijas Armijas pulkvedis Jānis Kažociņš (vēlākais SAB vadītājs). Kursa beigās katrs saņēmām individuālu praktisko un pedagoģisko prasmju vērtējumu, jo, viens no mērķiem bija instruktoru sagatavošana. Tad arī sapratu, ka darbs mācību centrā man patiktu vairāk nekā zemessardzes bataljona štābā. Pēc mana lūguma, tiku pārcelts turpmākajam dienestam uz Zemessardzes mācību centru Cēsīs.
Pirmais uzdevums bija – sagatavot četru nedēļu gara kursa programmu kājnieku vada nodaļu komandieriem. Lai to īstenotu, Latvijā uz vairākiem mēnešiem palika viens no britu instruktoriem, izlūku vienības kapteinis Gaijs Kartraits. Praktiski viņš sagatavoja šo pirmā kursa mācību programmu, kuru pielabojām atbilstoši reāli pieejamiem resursiem un izmantojamam apvidum. Programmu sūtījām uz Rīgu, Zemessardzes štābu, apstiprināšanai. Pēc dažām dienām šo programmu saņēmām atpakaļ. Neapstiprinātu, bet ar daudziem svītrojumiem un labojumiem.
Britu kapteiņa uzacis augstu palēcās aiz izbrīna. Viņam bija tikai viens jautājums – kādēļ viņi Latvijā pavadījuši vairākus mēnešus mūs mācot, ja, kā izrādās, kāds to visu Rīgā zina labāk par viņiem – profesionāliem britu instruktoriem. Programmu, ar nelielām izmaiņām, atkal nosūtījām uz Zemessardzes štābu.
Šoreiz no Zemessardzes štāba sagaidījām nopietnu delegāciju, lai pārrunātu sagatavoto kursa programmu. Tas bija kā īstā eksāmenā. Galda vienā pusē (štāba pusē) sēdēja Gundars Ābols un Normunds Aleksis, bet mūsu pusē – es un britu kapteinis. Apmēram divas stundas pamatojām katru plānotās programmas punktu, līdz sadzirdējām gaidīto. Štāba pārstāvji piekrita mūsu argumentiem un teica, ka pārliecinājušies par programmas satura kvalitāti.
Kājnieku vada nodaļu komandiera kurss bija četru nedēļu garš. Trīs pirmās nedēļas teorija un mācību vingrinājumi mācību centrā un Cēsu apkārtnē, bet pēdējā nedēļā – vairāku diennakšu nepārtraukts vingrinājums Galgauskas pagastā pamestas Padomju Armijas raķešu bāzes teritorijā.
Otrajā mācību grupā piedalījās Zemessardzes bataljonu komandieri vai štāba priekšnieki. Arī viņiem nācās rakt ierakumus un iet nakts izlūkgājienos kā jebkuram karavīram. Reizēm viņu azarts bija pat lielāks. Piemēram, lai naktī nepamanīti piekļūtu nosacītā pretinieka objektam, bataljonu komandieru izlūkgrupa pa mežu pārvietojās zeķēs, bez formas zābakiem.
1994.gada vasarā piedzīvojām arī ļoti neparastu situāciju. Braucot uz mācību vingrinājumiem bijušajā Galgauskas raķešu bāzē plānojām pusdienot vietējā ēdnīcā Lejasciemā. Vienā no tādām reizēm sagadījās, ka Lejasciemā uz galvenās ielas bija apstājusies arī neliela Padomju Armijas automašīnu kolona. Tā nu ielas vienlaikus, viena otrai pretī, stāvēja divu valstu bruņoto spēku vienības. Žēl, ka nav nevienas vēsturiskā brīža fotogrāfijas.
Pirmajā (1994.gada) vasarā tā centāmies, ka pirmajās reizēs nodarbībās Galgauskā paši instruktori negulējām gandrīz visu nedēļu. Nākošajos kursos jau bijām prātīgāki un gan darbu, gan atpūtu pratām savstarpēji sadalīt saprātīgi. Tomēr, lai kāds arī nebūtu sākuma fanātisms, instruktoriem bija savas ģimenes un intereses brīvajā laikā, kas nebija savienojams ar dzīvošanu Cēsīs tukšā mācību centra istabiņā ar dzelzs gultu un no Padomju Armijas mantotu naktsskapīti. Paldies Jurim Geisleram, kurš izturēja to visu, bet tomēr atgriezās Rīgā, mājās. Gada beigās Kājnieku mācību centrā radās kadru problēma – to trūkums.
Turpinājums sekos.
Visits: 95
