Reiz viens no maniem hierarhijā augstu stāvošiem priekšniekiem iepazīstināja ar savu redzējumu vienā konkrētā jomā. Pēc neilga laika visai detalizēti informēju viņu par šāda lēmuma iespējamām sekām un jautājumiem, kurus nāksies risināt. Kā atbildi saņēmu vērtējumu, ka tas esot “profesionāls kretīnisms”. Tad es vēl nezināju šī termina nozīmi, tomēr sapratu, ka dzirdētais ne tuvu nebija domāts kā uzslava par paveikto darbu. Tagad saprotu, ka tā toreiz bija pārlieka (!) iedziļināšanās profesionālās un specifiskās detaļās.
Arī tagad reizēm ir grūti noteikt to robežu, kad un cik dziļi iedziļināties vienā vai citā jautājumā. Tomēr palīdz gadu laikā iekrātā pieredze un citviet redzētie piemēri. Iespējams, ka tas vairāk attiecas uz plānošanas procesu, bet domāju, ka detaļas un plānošana ir savstarpēji saistītas lietas. Bet nu tagad visu pēc kārtas.
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad no jauna veidojās Nacionālie bruņoties spēki, lielu atbalstu sniedza ASV Mičiganas štata armijas Nacionālā gvarde. Viens no palīdzības veidiem – iespēja aizgūt viņu pieredzi piedaloties apmācību procesā vasaras nometnē.
Tā mēs, neliela NBS virsnieku grupa, nonācām Militārās policijas rotas lauku mācību nometnē Camp Grayling. Mūs “sadalīja” pa vadiem, kuru sastāvā arī pavadījām dienas. Man “nepaveicās”, jo mana vada komandieris baiļojās, ka tik ar ārzemju virsniekiem kaut kas nenotiek, tādēļ visus mācību vingrinājumus skatījos “no malas”. Pretstatā maniem kolēģiem, kuri paši devās mežā un darbojās kopā ar amerikāņu karavīriem.
Ja reiz notikumi iegrozījās tā, tad vairāk pievērsu uzmanību virsnieku un instruktoru darbībām. Piemēram, interesantai personībai, militārās policijas rotas komandierim, apaļīgam, omulīgam un vienmēr smaidošam kapteinim. Viņa uzvārdu pat necentāmies iegaumēt, jo uzreiz iesaucām (latviešu starpā) par Runci, jo pārsvarā viņš bija redzams ar lielu kafijas termokrūzi rokās vai šķietami slinki snauduļojam.
Rītos un vakaros viņš uzklausīja vadu komandierus un seržantus, bet pārējā laikā vai nu grozījās turpat pa nometni, vai arī kaut kur aizbrauca.
Reiz sadūšojos viņam teikt, ka no malas skatoties, liekas viņam viegls dienests. Nekas nav jādara. Drusku baidījos, vai viņš mani pareizi sapratīs (kāda nu tad bija manas angļu valodas prasmes) un kā uztvers manis teikto.
Manas bažas bija veltīgas. Brīdi klusēja, skatījās uz mani un tad aicināja sekot uz vienu no teltīm, kurā vēl nebiju bijis. Paskatījies apkārt, sapratu – šī ir telts tikai viņu virsniekiem. Kapteinis pamāja lai apsēžos pie galda, piegāja pie viena no plauktiem un paņēma vairākas biezas mapes cietos vākos. Tās viņš nolika manā priekšā uz galda.
“Šis ir mans darbs visas ziemas garumā”, kapteinis teica. “Tas ir detalizēts plāns un uzdevumu apraksti visai divas nedēļas ilgajai mācību nometnei. Kurā datumā, cikos, kurā vietā un ko darīs katrs rotas virsnieks un seržants. Kāds nodrošinājums vajadzīgs un kur tas jānogādā. Kāds transports kur brauks. Un tādā garā”.
Šķirstīju apdrukātās papīra lapas un mēģināju iedomāties, cik daudz laika un iztēles vajadzēja, lai to visu tik smalki paredzētu, saplānotu un sagatavotu.
“Bet tagad,” kapteinis ar neslēptu lepnumu turpināja, “es baudu sava ziemā paveiktā darba augļus. Vakaros virsnieki un seržanti ziņo, vai viss notiek pēc šī plāna. Ja vajag – precizējam. Un viss notiek. Ja nekas neplānots neatgadās, pārējais laiks ir mans”.
Ko nu es, kurš bija pārsteigts par tik pamatīgu un detalizētu plānošanu, kapteiņa Runča darbu atzinīgi bija novērtējusi arī viņa priekšniecība. Kaut kad rudens pusē atnāca ziņa, ka viņš iecelts Militārās policijas bataljona komandiera amatā.
Iedvesmojies no iepriekš aprakstītā plānošanas piemēra, kaut ko līdzīgu centos radīt arī Zemessardzes Kājnieku mācību centrā. Katram mācību kursam tapa divi dokumenti: Nodarbību saraksts un Nodrošinājuma plāns (kad, ko un kur vajadzēs, lai īstenotos nodarbību plāns). Tā rezultātā katram mācību centra darbiniekam bija savs individuāls plāns, kad un kas viņam jādara kursa laikā.
Liekas, ka divu kursu laikā man pat kļuva garlaicīgi, kā amerikāņu kapteinim Runcim – neviens darbinieks man nejautāja, kas viņam jādara, jo viss bija skaidrs. Citos gadījumos gan vajadzēja veikt korekcijas, jo bija mainījušies kādi apstākļi, vai arī es pats biju ko saputrojis: domājis vienu, bet ierakstījis plānā pavisam ko citu. Ar mani tā reizēm notiek. Joprojām.
Toties interese par plānošanu nav mazinājusies. Tā taču tik interesanta un radoša nodarbe. Arī plānojot sava brīvā laika braucienus. Ir cilvēki manā tuvumā, kuriem netīk tāda plānošana, interesantāk esot visam pieiet radoši un improvizēt “uz vietas pēc apstākļiem”.
Es gan dodu priekšroku tam, ka maztīkamu notikumu iespējas var paredzēt laicīgi un no tiem izvairīties. Tādēļ jau dzīve nepaliek garlaicīgāka, bet mazāk stresa – tas jau pavisam noteikti.
Ja jums šis raksts patīk un domājat, ka tas varētu interesēt arī jūsu draugus un paziņas, tad, lūdzu, iesakiet viņiem to, nospiežot uz kādu no zemāk redzamās attiecīgas sociālo tīklu ikonas (Draugiem, Facebook vai Twitter).
…
Visits: 162
